Starptautiskā festivāla „Baltica” ietvaros šodien, 9. jūlijā, Novadu diena visā savā krāšņumā atklāsies Kuldīgas novadā. Dalībnieki pulcēsies Kuldīgā, Skrundā un Alsungā, kur sadziedāsies, stāstīs stāstus un teikas. Kuldīgā teiku taka jau pulksten 11 iecerēta pie Kuldīgas novada muzeja.

Tieši pie Ventas rumbas, kur uzslējies Kuldīgas novada muzejs, uz sarunu par tautas bagātībām folkloras kopas „Kūrava” vadītāju Inu Celitāni un stāstnieci uz sarunu aicināja mūsu Kurzemes korespondente Inga Ozola.

Gribēju jautāt tieši par stāstnieku būšanu un Kuldīgā. Kurā brīdī tas notiek, kad cilvēks kļūst par stāstnieku un sāk interesēties par folkloru?

Ina Celitāne: Stāstnieks ir tas, kurš ir katrs un ikviens, tikai cik lielā mērā! Komunikācija ar pasauli mums ir visiem, jo esi komunikablāks, jo pasaule tev vairāk pieder, tas ir tas, kāpēc sāku nodarboties ar stāstniecību. Es augu laikā, kad nedrīkstēja runāt. Es esmu „sovjeta” bērns, bija lietas, ko pietaupīja mūsu ausīm. Es atceros to kā klusuma laiku. Manā ģimenē nerunāja par daudzām lietām, citās runāja. Man tā disonanse un nemiers kaut kur dziļi sirdī bija iesēdies, man tas bija nepieciešams, es lasīju grāmatas un komunicēju ar to. Līdz ko sākās stāstniecības iespējas, tas jau bija labi sen, pirms 16 gadiem. Tad bija brīnumus, apstājamies un sākam tagad dalīties ar stāstiem.

Toreiz mēs nolikām visuma centrā pavardu, tas ir katlu ar zivzupu. Pulcējāmies blakus ar makšķerniekiem, iekūrām uguni, makšķernieki nesa zivis, sakašķējāmies kā īsti kurzemnieki par pareizo recepti, jo katrs zina labāk un sākās stāsti. Kad pirmo reizi izdarījām to Ventas krastā, tepat blakus, likās – pasaule atveries, zeme aprīs tos, kuri var brīvi stāstīt. Kā tā var? Es šķiet biju priekšstatos nepareizos, ka drīkst runāt tikai tie, kuri prot pareizi pateikt, izrādās, ka nekas nav pareizi. Cilvēkiem pat nepatīk pareizi cilvēki.

Par stāstniecības projektu "KULDRUM" Ina Celitāne kopā ar kolēģēm stāsta raidījumā Augstāk par zemi.