Stāsts par aizgājušo gadsimtu. Dmitrija Krimova iestudējuma pirmizrāde Rīgā

Latvijas Nacionālajā teātrī šovakar, 1. februārī, pirmizrāde darbam „Pīters Pens. Sindroms”, ko režisors Dmitrijs Krimovs nosaucis par „nostaļģisku drāmu”.

Nostaļgija par to, ka Pīters Pens, ko skotu rakstnieks Džeims Berijs savulaik iecerēja kā mūžīgo zēnu, Krimova interpretācijā tomēr pieaug? Vai nostaļģija par ko citu?

Dmitrijs Krimovs, slavenā režisora Anatolija Efrosa dēls, bija sasniedzis slavas griestus Krievijā, piecas reizes iegūstot teātra nozares augstāko apbalvojumu „Zelta Maska”, bet tagad ir izveidojis teātra kompāniju Amerikā. Talantīgs gan režijā, gan scenogrāfijā - viņš izrādei „Pīters Pens. Sindroms” liek apdzīvot visu Latvijas Nacionālā teātra lielo zāli. Balkonus, ložas un pat skatītāju rindas. Uz skatuves deg ugunskurs, snieg pūkainām pārslām, jūrā slīgst saule un pēdējā kaujā duelējas Puškins ar Dantesu. Kā apdullis joņo aktiera Egona Dombrovska Pīters Pens un virpuļo viņu visur pavadošā Feja – Dita Lūriņa. Un tad no savas gultiņas izkāpj nevainīgs bērns, šajā izrādē redzētajā izrādē – Mia Anže.

Ap mazuli griežas skatuves balagāns, taču joki un āzēšanās visai negaidītos brīžos vēršas retoriskos jautājumos. Ne tikai, bērnam skaidrojot, kas ir labs un kas ir ļauns. Bet arī – kur tagad mājo Rainis? Un kur – Puškins un ar Mihails Čehovs? Vai tiešām – nekur?

Par ko ir šī izrāde, stāsta teātra zinātniece Ieva Struka, kas ir arī Nacionālā teātra direktora vietniece.

Pats režisors Dmitrijs Krimovs kādā no intervijām, ko pēdējās nedēļās Latvijas medijiem sniedzis dāsni, uzsvēris, ka iestudējumā tiešā veidā nerunās par karu, lai arī publika varbūt to sagaidītu. Tomēr tas būs par kaut ko līdzīgu, par tumšo un gaišo spēku sadursmi.

No Rīgas Dmitrijs Krimovs dosies uz Klaipēdu, kur drāmas teātrī 15.februārī pirmizrādi piedzīvos iestudējums „Fragmenti” – par cilvēkiem, kas izdzīvojuši pēc apokalipses.