“Tas ir murgs, kurš nekad nebeidzas,” tā par piedzīvoto stāsta ukrainiete Anastasija Pavloviča, kura no mājām bēgt bijusi spiesta divreiz – gan 2014.gadā, gan pirms teju diviem mēnešiem. Pašlaik Anastasija dzīvo Rumānijā un palīdz ukraiņiem pierobežā.

Es neplānoju doties kaut kur citur vai pārvākties tālāk prom no Ukrainas robežas. Jo es jūtu, ka mani tur joprojām vajag. Es varu darīt labu, palīdzēt ukraiņiem tur.

Tā ir Anastasija Pavloviča. Šobrīd savu ikdienu viņa pavada Rumānijā pie Ukrainas robežas netālu no Sučavas pilsētas. Tur Anastasija dara brīvprātīgo darbu – ir tulks no ukraiņu uz angļu valodu un otrādi. Taču līdz martam viņa dzīvoja Ukrainā, Čerņivcos un aptuveni nedēļu pēc kara sākuma kopā ar meitu devās bēgļu gaitās. Taču tā nav pirmā reize, kad sieviete kara dēļ pametusi savas mājas.

"Man tas viss sākās jau 2014.gadā, jo es dzīvoju Donbasā. Kad sākās karš un krievi atnāca mūs “aizsargāt”, mums bija jāpamet mājas un jādodas uz Ukrainas rietumiem, Čerņivciem – tā ir pilsēta tuvu Rumānijas robežai. Un 2022.gadā man nācās savas mājas pamest atkal un vienai ar meitu šķērsot robežu. Sākumā mēs palikām pie brīvprātīgajiem, kuri piedāvāja palikt savās mājās. Palikām tur. Un vairākas dienas biju ļoti satraukusies," stāsta Anastasija.

Anastasija skaidro, ka satraukumu mazināja tas, ka viņa sāka darīt brīvprātīgo darbu. Vienkārši neesot bijis laika domāt par to, kas notiek dzimtenē. Arī joprojām viņa meklē nodarbes, kas aizpilda ikdienu tā, lai satraukumam paliek mazāk laika.