Daļa ukraiņu patvēruma meklētāju turpina atgriezties dzimtenē, neskatoties uz to, ka karš vēl turpinās. Kāds dodas, lai atgrieztos pie ģimenes, kāds apciemo ilgstoši nedrošībā esošos tuviniekus. Dažādās Ukrainas pilsētas ikdiena atšķiras, vietām sadzīve pietuvinājusies pirmskara realitātei, citviet par karadarbību joprojām atgādina trauksmes signāli un apšaudēs sagrautie nami. Ierakstā plašāk par trīs Latvijas Radio uzrunāto ukraiņu ikdienu dažādās pilsētās.

Ukrainiete Lilija ar divgadīgo meitu Zlatu līdz ar kara sākumu devās bēgļu gaitās uz Latviju, jo šeit strādā viņas mamma. Jau pavasarī intervijā viņa norādīja, ka Latvijā jūtas droši, taču palikt šeit jaunā māmiņa neplānoja. Un patiesi, pirms mēneša Lilija arī atgriezās Kijivā pie vīra, neskatoties uz to, ka Ukrainā vel notiek karš. Viņa arī atminas dzimtenes robežas šķērsošanas brīdi pēc ilgās prombūtnes.

Ukrainiete stāsta, ka ikdienas dzīve galvaspilsētā turpinās, tiesa par karu atgādina gaisa trauksmes un ziņas, kurām visi nepārtraukti seko līdzi. Kijivā patlaban teju visas preces ir pieejamas un arī veikali ir atvērti. Tāpat Lilija pirms kara strādāja skaistumkopšanā un, atgriežoties mājās, bija pārliecināta, ka darba šobrīd viņai nebūs, taču situācija izrādījās pretēja, kas arī apliecina, ka ikdienas dzīve turpinās.

Lilijas mamma joprojām ir Latvijā un arī viņas jaunākā māsa, kas līdz ar karu arī Latvijā meklēja patvērumu. Lilija atzīst, ka pietrūkst ģimenes un ir arī daudz labu atmiņu par pavadīto laiku Latvijā, taču izvēli atgriezties mājās viņa nenožēlo.

Savukārt Dora dzīvo Latvijā jau ilgstoši, bet Ukrainā, pilsētā Krivijriha dzīvo viņas māte un māsa pie kurām viņa bija aizdevusies uz trīs mēnešiem. Dora nupat atgriezās Rīgā un dalās ar tur pieredzēto. Dora turpina, ka savas vizītes laikā Ukrainā bija aizdevusies arī uz karā īpaši cietušajām Buču un Irpiņu, jo vēlējās postu dažādās vietās dzimtenē ieraudzīt savām acīm.

Savukārt Krivijrihā ikdiena ritējusi salīdzinoši mierīgi, jo frontes līnija no tās ir ap 70 kilometru attālumā. Tiesa gaisa trauksmes ir regulāras, bet vietējie šķiet pieraduši pie tām, stāsta Dora.

Ukrainā Harkivā sazinājos ar vietējo matemātikas skolotāju Jeļenu Vasiļjevu. Viņa ar ģimeni pilsētu nav pametusi kopš kara sākuma.

Jeļena atceras, ka kara sākumā pilsētā nestrādāja veikali un aptiekas, nedarbojās bankas kartes un strauji pieauga cenas ikdienas precēm, taču viņa saka, ka operatīvi sāka parādīties humanitārās palīdzības punkti. To laiku viņa atminas kā murgu. Krievijas karaspēks bija ierīkojis štābu septiņu kilometru attālumā no viņas mājas, bet marta nogalē krievu karavīrus padzina no pilsētas un Jeļena saka, ka atkal varēja aizmigt naktīs. Harkiviete papildina vēl par ikdienu šobrīd.