Turcija kārtējo reizi ir nonākusi domstarpībās ar NATO sabiedrotajiem, paziņojot, ka kavēs Zviedrijas un Somijas uzņemšanu aliansē. Ankara arī nav pievienojusies rietumvalstu ieviestajām sankcijām pret Krieviju pēc tās iebrukuma Ukrainā. Tas ir licis kārtējo reizi uzdot jautājumu, vai Turcijai vispār vajadzētu atrasties NATO.

Starptautiskās politikas un Tuvo Austrumu pētniece, Turcijas ārpolitikas pētniece Amsterdamas universitātē Elizabete Auniņa sarunā ar Latvijas Radio norādīja, ka Turcija ir svarīgs NATO sabiedrotais, tāpēc ir jāmeklē veidi, kā ar to vislabāk sadarboties.

Sāksim ar aktuālāko. Turcija uz laiku ir bloķējusi Somijas un Zviedrijas uzņemšanu NATO. Cik nopietni būtu jāuztver šis Ankaras solis, un kādas sviras NATO varētu izmantot, lai Turcija tomēr nekavētu Somijas un Zviedrijas uzņemšanu aliansē?”

Elizabete Auniņa: Es domāju, ka šis solis ir nopietns tādā ziņā, ka tas atkal paceļ gaismā jau ilgstošas problēmas. Ja mēs skatāmies, kāpēc Turcija aizkavē Somijas un Zviedrijas uzņemšanu NATO, tad tam saknes ir meklējamas gan jautājumā par karu Sīrijā, kur daudzu NATO dalībvalstu viedoklis atšķiras no Turcijas, gan 2019.gada notikumos, kad Turcija no Krievijas iegādājās S-400 raķetes. Tas viss kaut kādā veidā savienojās, un tie ir neatrisināti jautājumi, kurus Turcija pašlaik ir izcēlusi gaismā, lai šantāžas ceļā kaut ko mēģinātu sev iegūtu.

Skatoties īstermiņā, es nebūtu tik pozitīvi noskaņota, ka līdz NATO samitam Madridē šis jautājums tiks atrisināts. Ja atskatāmies 2019.gadā, tad atceramies, ka Turcija relatīvi īsu brīdi bloķēja NATO plānu Baltijas valstu un Polijas aizsardzībai. Protams, pašlaik mūsu intereses un drošības situācija NATO ir mainījusies un spiediens būs daudz lielāks, bet ir grūti prognozēt, vai NATO samitā Madridē jūnija beigās varēs uzņemt foto, kurā visa alianses ģimene būs priecīga kopā ar Somiju un Zviedriju.