Šonedēļ kļuva zināmi Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības ikgadējās aptaujas “Gada vēsturnieks” rezultāti – vairāk nekā trīssimt cilvēku balsojumā šogad titulu ieguvis plašākai sabiedrībai pagaidām vēl mazāk zināms, taču vēsturnieku kopienā jau augstu novērtēts pētnieks Andrejs Gusačenko.

Viņa interešu lokā ir Latvijas vēsturē līdz šim maz pētītā krievu pretboļševiku kustība Latvijā starpkaru periodā. Gusačenko darba diena nereti ilgst no astoņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā, jo līdzās darbam Latvijas Vēstures institūtā viņš ar savu iepriekš iegūto biznesa izglītību darbojas arī iekārtu tirdzniecībā, bet pēc pirmās izglītības - ticiet vai nē - ir kuģa vadītājs.

Par ceļu uz vēsturnieka profesiju, neērtām pētniecības tēmām un to, kā ir būt krievu tautības pētniekam Latvijas vēsturnieku kopienā, saruna ar Andreju Gusačenko.

Latvijas vēsturnieku kopienā Andrejs Gusačenko ienācis pa netipisku ceļu. Lai gan vēsture interesējusi jau kopš bērnības, viņa pirmo izglītību jūs diez vai uzminētu: Andrejs ir beidzis Latvijas Jūras akadēmijas Jūrskolu kā kuģa vadītājs.

“Es gan tikai dažus gadus pagāju jūrā. Biju matrozis uz kuģa,” viņš atklāj. Vēlāk ieguvis bakalaura grādu biznesa vadībā, un šajā jomā strādā joprojām, taču “pēc tēva uzstājīgiem ieteikumiem” nolēmis profesionāli apgūt arī savu ilggadējo aizraušanos – vēsturi.

Andrejs ir dzimis Krievijā, bet viņa vecāki ārsti 1984.gadā pārcēlās uz Latviju. Andrejam tolaik bija divi gadi. Ģimene dzīvoja Liepājā, vēlāk – Iecavā.

“Dzīvojot Liepājā, liekas, ka katra māja tev grib kaut ko izstāstīt,” viņš atceras savu bērnības interesi par vēsturi. Paveicies arī ar aizrautīgu un apdāvinātu vēstures skolotāju. Vēstures grāmatas un pētījumus viņš lasījis arī paralēli studijām jūrskolā un biznesa vadībā, tāpēc vēlāk nav bijis grūtību iestāties Latvijas Universitātes Vēstures fakultātes maģistrantūrā un ātri atrast savu pētījumu virzienu. Pašlaik Gusačenko ir doktora grāda pretendents un pēta krievu pretboļševiku kustību Latvijā 1920. - 1940. gadā.