Šonedēļ atzīmējam Lāčplēša dienu. Godinot tieši pirms simtu viena gada gūto Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta spēkiem Rīgā, kas ļāva nostiprināt Latvijas neatkarību un valsts pastāvēšanu, šonedēļ Latvijas Radio ēterā stāstām piecus mūsdienu Latvijas karavīru stāstus. Par to, kāda ir armijas ūdenslīdēju-atmīnētāju ikdiena un kādas grūtības jāpārvar, stāsta Sergejs Juhno.
Sergejs Juhno ir Jūras spēku Mīnu kuģu eskadras Ūdenslīdēju komandas kvalificēts speciālists. Dienestā viņš ir no 2002.gada un kā ūdenslīdējs strādā 16 gadus.
"Kādreiz, kad biju mazs, nekad neplānoju, ka būšu ūdenslīdējs. Bet, kad mani iesauca obligātajā dienestā armijā, dienēju Kolkā krasta aizsardzības vadā. Mums atbrauca viens virsnieks no Liepājas un piedāvāja, vai negribam pārbaudīt savas spējas kļūt par ūdenslīdējiem. Tur ir divu dienu pārbaudījumi – divas dienas mūs mocīja. Daudz fiziska darba. Un divu dienu laikā no 36 kandidātiem palika tikai četri. Es biju viens no tiem, atminas Sergejs Juhno.
"Gandarījums ir tas, ka pēc operācijām ir sajūta, ka esam padarījuši kādu vietu drošāku. Tas ir arī viens no galvenajiem mērķiem. Ir ļoti daudz situāciju, kad zvejnieki ar saviem kuģiem, tīkliem ceļ augšā. Viņi jau nezina, kad ir kaut ko noķēruši. Tas ir ļoti bīstami," par savu darbu stāsta Sergejs Juhno.
Bet novembris viņam asociējas ar lāpu gājienu.
"Uzreiz iedomājos, kā mūsējie iepriekšējā paaudzē cīnījās. Bet mēs tagad sūdzamies par tādiem sīkumiem, piemēram, kad karantīnā jāsēž vai masku jāvelk. Tās problēmas vispār nevar salīdzināt. Tu uzreiz iedomājies, kādas grūtības bija iepriekšējai paaudzei. Mani tas motivē – mēs esam tik pat stipri kā tauta un varam būt vēl stiprāki," tā Sergejs Juhno.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X