Viens no Ukrainas mediju galvenajiem mērķiem ir stāstīt patiesību par karu Ukrainā, un šo patiesību nedrīkst uzskatīt par vietējo propagandu. Bet tie, kuri uzskata pretēji, ir uzskatāmi par Krievijas noziedzīgā režīma atbalstītājiem, lai kur arī viņi atrastos. Par to ir pārliecināts ukraiņu publicists un žurnālists Vitālijs Portņikovs. Viņš darbojas radiostacijā “Radio Svoboda” un televīzijas kanālā “Espreso TV”, kas kopš kara sākuma raida no Ļvivas.

Runājot par žurnālistu darbu Ukrainā kara apstākļos, Vitālijs Portņikovs salīdzina to ar ārstu darbu, kuri vienkārši strādā jebkurā situācijā:

“Es domāju, ka situācijā, ja tagad kaut kur Latvijā - Jelgavā vai Ventspilī - notiktu kaujas, jūs Rīgā turpinātu strādāt, ietu ēterā, ziņotu par militāro statistiku, par bojā gājušajiem un ievainotajiem, kura teritorija atrodas likumīgās varas un kura iebrucēju kontrolē, kura teritorija tiek atbrīvota un kura tiek okupēta.”

Portiņokovs atklāj, ka ļoti daudz ukraiņu žurnālistu ir aizgājuši frontē un vairs nenodarbojas ar žurnālistiku, bet gan aizsargā dzimteni. Tie visi esot acīmredzami un saprotami procesi, kuri diez vai atšķiras un atšķirsies no citām valstīm, kuras atrodas un turpinās atrasties kara stāvoklī.

“Mēs, televīzijas kanālā “Espreso” pilnvērtīgi ejam ēterā faktiski no pirmās kara dienas. Mums Ļvivā bija savs korespondentu punkts, kuru mēs ļoti īsā laikā pārvērtām par pilnvērtīgu ētera studiju, uz kurieni no Kijivas spējām pārcelt lielāko daļu kolektīva. Kopš tā brīža mēs arī turpinam šo informatīvo maratonu.”

Uz jautājumu, cik šajā situācijā ir iespējams informāciju atspoguļot pēc iespējas objektīvi, Portņikovs atbild, ka, viņaprāt, tā neesot vienpusēja informācija. Jo šajā karā neesot nekādu šaubu par to, kurš ir agresors un kurš upuris. Kura puse uzbrūk un kura aizstāvas. Tā kā par vienpusēju informāciju runāt nevarot. Tas būtu tāpat, kā runāt par vienpusēju informāciju, atspoguļojot 1940. gada notikumus. Žurnālists min, ka bērnībā viņam bijusi padomju propagandistu Rīgā izdota grāmatiņa, un, lūk, tā gan bijusi vienpusēja informācija, jo tā aprakstīja Latvijas padomju okupāciju kā darbaļaužu sacelšanos pret buržuāzistisko valsti un skaidroja valstiskuma likvidēšanu:

“Informācija, kas stāsta par padomju okupāciju, par okupantu zvērībām, par Kirhenšteina valdības izveidošanu, par to, kā notika sovjetizācijas procesi – tā nav vienpusēja informācija! Tā vienkārši ir patiesība! Arī šeit – ir taisnība un ir meli! Ir tas, ko Ukraina stāsta par karu un ir Krievijas propaganda, un šeit nekādām šaubām nevajadzētu būt. Jebkurš cilvēks, kurš izsaka šādas šaubas, vienkārši ir okupantu sabiedrotais.

Šāds cilvēks arī blakus Aušvicas krāsnij teiktu, ka ne viss ir tik viennozīmīgi! Lai kur arī viņš atrastos – Parīzē, Rīgā vai Tallinā, Viļņā vai Ņujorkā: ja viņš izsaka šādus apgalvojumus, viņš vienkārši ir bendes sabiedrotais. Tas ir cilvēks, kurš arī ir morāli atbildīgs ar Krievijas okupantu pastrādātajiem noziegumiem. Un šiem cilvēkiem tas ir skaidri jāpasaka un viņiem nevajadzētu šaubīties, kas viņi ir,” norāda ukraiņu žurnālists.

Krievija esot darījusi visu iespējamo, lai izplatītu savu propagandu gan Ukrainas pierobežā, gan caur satelītu. Ukraiņu žurnālists pauž pārliecību, ka šī propaganda ir jūtama arī tagad, nemaz nerunājot par okupētajām teritorijām, kur tiek veidota atšķirīga izglītības sistēma un tā tālāk. Taču ļoti daudz ukraiņu, tostarp tie, kuri pret Krieviju bija noskaņoti pozitīvi vai kurus pat varējis uzskatīt par latentiem okupācijas atbalstītājiem pēc tam, kad uz viņu galvām sākušas krist bumbas, tikuši nogalināti viņu bērni un tuvinieki, kad viņi sev blakus sākuši ieraudzīt izpostītas mājas, norautas kājas un rokas – tad pat šie ukraiņi sākuši citādāk izvērtēt savu pieredzi.

Paralēli ukraiņu “Youtube” kanālam Vitālijam Portņikovam ir arī krievvalodīgs kanāls, kam esot ļoti liela auditorija. Tāpēc viņš cenšos runāt ar šo dažādās valstīs dzīvojošo auditoriju, kas saprot un runā krieviski:

“Es uzskatu, ka jebkuram cilvēkam, kurš pārvalda krievu valodu un kurš pasaules publikai spēj stāstīt par Krievijas valsts un Putina režīma noziegumiem, skaidrojot šī režīma noziedzīgo būtību, tas ir jādara. Tas ir mūsu uzdevums. Jo bez šāda uzdevuma mēs atradīsimies uz trešā pasaules kara sliekšņa. Un tad mēs nerunāsim par to, kā mums šeit Ukrainā izdodas pretoties krievu propagandai, bet gan to, cik daudz cilvēku ir gājuši bojā taktiskā kodoluzbrukuma laikā Rīgai vai Viļņai.”

Un tad tā jau būtu pavisam cita saruna...