Šobrīd Latvijā skolā un pirmsskolā mācās 4363 ukraiņu skolēni, vairāk nekā puse – latviešu valodas programmā no 1. līdz 12.klasei. Taču lielākā daļa joprojām turpina attālināti apgūt arī zinības savā skolā Ukrainā, cerībā drīz vien atgriezties mājās. Skola Ukrainā, latviešu skola vai abas? Kādas dilemmas šajā mācību gadā gaida ukraiņu bēgļu bērnus Latvijā?

Fizkultūras skolotājs no Harkivas Zoom platformā uzrunā Ļizu un Poļinu. Meitenes sporta tērpos gatavas vingrošanas nodarbībai katra savā Smiltenes novada Bilskas pašvaldības ēkas istabā, kas ierādītas ukraiņu bēgļu ģimenēm. Šīs 6.klases skolnieces pametušas dzimto Ļipcu pilsētiņu Krievijas okupētajā zonā Ukrainā, Harkivas pievārtē, bet domās joprojām atrodas ar vienu kāju Ukrainā. Rīta pusē viņām bija pārgājiens ar vietējās Bilskas pamatskolas bērniem, pusčetros vakarā sākas attālinātas stundas Harkivas skolā. Poļina, runīgākā no abām pusaudzēm, stāsta:

Mēs mācījāmies vienā Harkivas apgabala skolā, bet tur uzkrita bumba un skola daļēji nodega, tāpēc tagad esam citā skolā.

Latviešu skolā no sākuma mums piedāvāja mācīties visus priekšmetus, bet tad sapratām, ka netiksim uz kādām stundām otrā skolā. Mūsu mammas tāpēc izlēma, ka latviešu skolā iesim tikai uz fizkultūru, zīmēšanu un angļu valodu.

Ļiza uz Latviju atbrauca jau pagājušajā pavasarī, viņas labākā draudzene Poļina - tikai 31.augustā, uz skolas sākumu. Bilskas pamatskolas direktore Mārīte Jansone atceras: meitenes šī mācību gada sākumā centās apmeklēt visas stundas, arī latviešu valodu 6.kalsei. Tas izrādījās visai bezjēdzīgi.

Tagad meitenes uz nelielo Bilskas skolu dodas vien divas dienas nedēļā, bet ukraiņu tālmācības skolai pieslēdzas katru dienu. Slodze ir liela. Ukrainas skolā stundas sākas pusē četros un ilgst līdz astoņiem, deviņiem vakarā. Dienā, kad ciemojos Bilskā, stundu sarakstā ir ukraiņu valoda, fizkultūra, matemātika, angļu valoda, darbmācība, ģeogrāfija. Ne tikai bērni, bet arī skolotāji atrodas kur nu kurais. Kāds evakuējies uz Kijevu, citi aizbēguši uz Rietumiem. Ļizas vecāki atraduši darbu Latvijā. Poļinas tētis palicis Krievijas okupētajos Ļipcos savu nevarīgo vecāku dēļ. Tur regulāri dārdot sprādzieni, tāpēc Poļinas mamma – vetārste – ar meiteni izlēma bēgt uz Latviju, atrada šuvējas darbu Smiltenē. Katru dienu viņas internetā abas runā ar tēti Ukrainā, cer drīzumā atgriezties, atjaunot sagrauto māju.

Šo iemeslu dēļ izglītība latviešu valodā pagaidām neesot prioritāte. Taču gribētos vairāk kontaktu ar vienaudžiem.

Ar latviešu valodu neiet viegli arī ukraiņu bēgļu bērniem, ko sastopu pašā Igaunijas pierobežā, Jāņa Cimzes ģimnāzijā Valkā. Pagājušogad šajā skolā mācījās 38, šogad – 27 ukraiņu skolēni dažādās klašu grupās. No rīta – latviešu skola, vakarpusē – tālmācība ar pasaulē izkaisītajiem ukraiņu klasesbiedriem. Latviešu valodā pagaidām aizķērušās tikai dažas frāzes.

Gaitenī sastaptie ukraiņi Bogdans un Anna, kuri mācās Jāņa Cimzes ģimnāzijas 11.klasē, šajā skolā ir „ielēkuši” pagājušajā pavasarī. Viņu klasesbiedrs Georgijs un gadu jaunākā Aleksandra sākušo mācīties tikai šoruden.

Augumā raženie puiši atbraukuši spēlēt basketbolu VEF Valka komandā. Abi neslēpj – kaut gan divas reizes nedēļā viņiem ir latviešu valodas stundas, ar vidusskolas mācību vielu iet kā pa celmiem. Tikt līdzi klasesbiedriem palīdzot skolotāji, kas svarīgākās lietas izskaidro krievu valodā, un arī ukraiņu pedagogi, kuri strādā kā atbalsta personāls. Komunikācija ar klasesbiedriem? Angļu un krievu valodas mikslis. Puišu vecāki palikuši Ukrainā, un viņi pat īsti nezina, vai vidusskolu pabeigs šeit vai dzimtenē. Sanāk, ka viņi ir arī gadu jaunāki par saviem latviešu klasesbiedriem . Ukrainā bērni sāk iet skolā sešu gadu vecumā un vidusskolu, kur ir tikai 11 klases, pabeidz 17 gados.

Daļa no 12 ukraiņu jauniešiem, kas jau pagājušajā mācību gadā tomēr spēja absolvēt arī Valkas ģimnāziju, patiešām atgriezušies Ukrainā. Viens mācās datorzinības Vidzemes augstskolā angļu valodas programmā. Pieci – loģistiku Igaunijā, Valgas koledžā, stāsta Jāņa Cimzes ģimnāzijas direktore Lilita Kreicberga