„365 dienas Baltijā. Ceļā pie manām vecmāmiņām”. Tā sauc Aleksandras Belkiusas (Alexandra Belkius) blogu vācu valodā, kas tikko pārtapis Latvijā izdotā, ar fotogrāfijām bagātīgi ilustrētā grāmatā. Vācbaltiešu emocionālā saikne ar senču dzimteni ir ražīga augsne literatūrai, taču Belkiusas stāsts ir īpašs. Vācu bīskapa Alberta, ko uzskata par Rīgas dibinātāju, tiešā pēctece pārcēlusies atpakaļ uz vietu, kur dzīvoja senči, pēc vairāk nekā gadsimta pārtraukuma.

Vēsturiskajā Mencendorfa namā Rīgā viduslaiku pavardā sprakšķ pagales. Aleksandra Belkiusa grāmatas atklāšanas svētku viesiem lasa izvilkumus no tās. Maza auguma, mākslinieciski ģērbta kundze tovakar valkātos pērļu auskarus mantojusi no vecvecmāmiņas Elzas Aleksandrīnes Klemences fon Bukshēvdenas, kura 19.gadsimta beigās aizbrauca no Latvijas uz Vāciju. Rokssprādzes vietā Aleksandrai ir krāsu gammā pieskaņots latviešu stikla pērlīšu maucis – viņa jūsmo un aizraujas arī ar mūsu tradīcijām.

Krusta kari ir pagātnē, mēs runājam par viņas senčiem kā par vēstures daļu.

Esmu 23.paaudze pēc bīskapa Alberta. No savas vecmāmiņas un vecvecmāmiņas bērnībā, protams, daudz dzirdēju par Baltiju. Un tagad pati esmu pietiekoši veca, lai pa senču pēdām atgrieztos Latvijā.

Aleksandra pirms 80 gadiem, Otrā pasaules kara laikā, piedzima Leipcigā. Ģimenes leģenda vēsta, ka pēc dažām stundām slimnīcu sabombardēja, bet mamma ar mazuli paspēja evakuēties. Sirsnīgas bērnības atmiņas saistās ar Rīgā uzaugušo vecvecmāmiņu Elzu Aleksandrīni Klemenci fon Bukshēvdenu, kura nomira, kad Aleksandrai bija 13.

Arī mamma Herta zināja neskaitāmus stāstus par Baltijas senčiem – Bukshēvdeniem, no tiem cēlies bīskaps Alberts, un Tīzenhauzeniem –, kuri savā starpā vairākkārt radojās. Bīskapam Albertam bērnu nebija, bet viens no Tīzenhauzeniem apprecējās ar viņa māsu. Tā ir ciltsmāte Aleksandras Belkiusas līnijai.

Viņas vecvecmāmiņa Rīgu bija pametusi kā jauna meitene, jo mamma Sofija Juliāna Luīze fon Tīzenhauzena pēc vīra nāves izlēma pārcelies uz Drēzdeni.

Pēc Otrā pasaules kara Aleksandra ar mammu palika Austrumvācijā, taču sociālisma pieticībā rūpīgi glabāja liecības par ziedu laikiem Baltijā. Arī no Baltās muižas, kas atradās tagadējā Iļģuciema teritorijā, līdzpaņemtās greznās mēbeles. Aleksandra studēja mākslu, pēc Berlīnes mūra krišanas viņai piederēja galerija Potsdamā. Kad to pārdeva, viņa pievērsās dzimtas sakņu pētīšanai. Pirmoreiz ieradās Rīgā 2014., tad atkal – 2015.gadā, bet 2016.gadā izlēma pavadīt šeit 365 dienas, par kurām stāsta viņas grāmata.