Vai sižeti par neatkarības atgūšanu aizsniedza arī vietējo cittautiešu informatīvo telpu?

80. gadi televīzijas ziņās ir laiks, kad žurnālisti kļūst arvien brīvāki no padomju ideoloģijas un cenzūras, veido jaunus programmu formātus. Taču vai šie sižeti, kas virza Latvijas neatkarības atgūšanas procesu tolaik aizsniedza arī vietējo cittautiešu informatīvo telpu?

"Patiesībā ziņas krievu valodā ir bijis vēl viens produkts, ko veidoja "Panorāmas" žurnālisti, tāpēc, ka tolaik, domāju, lielākajai daļai no žurnālistiem bija diezgan skaidrs, ka izpratne un zināšanas par notiekošo varētu atšķirties atkarībā no lietojamās valodas dažādās auditorijās un ģimenēs," atzīst Aleksandrs Mirļins.

Aleksandrs Mirļins sākotnēji bija laikrakstu žurnālists, kas 1982. gadā sāka darboties Latvijas Televīzijā un veidoja sižetus integrācijas raidījumam ‘’Valoda tuvina’’. Savukārt 1986. gadā sāka ārštatā strādāt un veidot materiālus, kā arī tulkot sižetus ziņu raidījumam krievu valodā.

"Panorāma" tolaik bija pusstundu gara, bet ziņas krievu valodā bija 15 minūtes garas pirms septiņiem un pirms deviņiem vakarā. Iepriekš redaktoriem Galvenās literatūras pārvaldei jeb ‘’Glavļitam’’ nācās sagatavot dokumentu ar visiem tekstiem, ko sauca par ētera mapīti. Proti, arī krievu ziņas cenzēja.

"Raidījums nevarēja iet ēterā, ja uz tās ētera mapītes nebija ‘’Glavļita’’ spiedogs, taču tur varēja tekstu ļoti aptuveni uzrakstīt. Principā cenzori vadījās no tādas melnas grāmatas, kur pa punktiem norādīts, ko var un ko nevar stāstīt un rādīt medijos. Vispirms bija stratēģiski aizliegumi - nevar video un foto fiksēt no augstuma, lai neredzētu panorāmas skatus. Savukārt politiska satura aizliegumi bija balstīti uz brīvvalsts noliegumu. Nedrīkstēja minēt brīvvalsts laika politiskās personas, daļu rakstnieku un mākslinieku, kā arī atsevišķus notikumus. Tad, kad sākās strauja politiskās dzīves attīstība, tad ‘’Glavļitam’’ taču nebija vēl sarakstā tas, ka nevar pieminēt Tautas fronti vai nedrīkst pieminēt Latvijas neatkarību. Es domāju cenzori nevarēja tikt līdzi tām pārmaiņām un tās institūcijas vara pamazām pazūd.

Tagad žurnālists secina, ka lielākais kritiķis un cenzors dažkārt bija pati sabiedrība. Ziņu veidotāju redakcijas telefonu numuri bija pieejami skatītājiem, kas pēc raidījumiem garās sarunās regulāri sniedza savu vērtējumu. Mirļins vērtē, ka ziņām krievu valodā tobrīd bija ļoti liela nozīme.

Skan fragments no Latvijas PSR Žurnālistu savienības ārkārtējā kongresa 1989. gada 4.februārī, no kura tiešraidē ziņo korespondenti gan latviešu gan krievu valodā. Tā laika "Panorāmas" žurnāliste Velta Puriņa papildina, ka ziņas krievu valodā tapa turpat panorāmas režijā un krievvalodīgie netika izstumti no pārmaiņu procesa informatīvajā telpā, jo televīzijas ēterā vietējiem cittautiešiem bija iespēja sadzirdēt arī Padomju Savienību kritizējošus sižetus.

""Panorāmā" to ziņu veidotāju, protams, ir daudz vairāk, bet visas svarīgākās ziņas, taisot krievu valodā, tās netika kaut kādā veidā interpretētas vai veidotas citādi. Informatīvā telpa bija pietiekami laba, bet pārsvarā kļūda tika pielaista kaut kur pēc tam, kad tomēr sabiedrība tika saskaldīta savās cerībās, bet atbalsts tolaik bija liels no krievu cilvēkiem arī," vērtē Puriņa.

Puriņa stāsta, ka savukārt latviešu ziņu redakcijā pārmaiņu vēstnesis bijis 1987. gadā izveidotais jaunais raidījums ‘’Sestdienas Panorāma’’. Tās uzstādījums bija atskatīties uz nedēļas notikumiem, taču studijā diktora vietā atradās paši žurnālisti.