Daugavpilī ir miers, te esam drošībā, un tagad tās ir mūsu mājas.Tā saka ukraiņi, kuriem, bēgot no kara šausmām dzimtenē, tieši Daugavpils kļuva par mītnes vietu. Un pilnīgi iespējams, ka daudziem tā arī paliks par pastāvīgo mājvietu. Dzimtās pilsētas Ukrainā ir nopostītas, un kara dārdoņa valstī nerimst jau divus gadus.

Kas ir tie ukraiņi, kuri apmetās Daugavpilī un te dzīvo joprojām? Kā Daugavpils viņus sagaidīja un kā viņiem pašiem izdevās iejusties pilsētas dzīvē, iekļauties vietējā sabiedrībā un ar kādiem izaicinājumiem nācās saskarties?

Līdz ar pirmajiem mēnešiem pēc pilna mēroga kara sākuma Ukrainā, kā daudzas pilsētas un ciemi Latvijā, arī Daugavpils kļuva par patvēruma vietu bēgļiem, kuri masveidā pameta savu dzimteni, lai glābtu sevi, savus bērnus, mazbērnus un vecākus no kara šausmām un iznīcības.

Kopskaitā vairāk nekā 3500 tūkstoši bēgļu no Ukrainas šajā laikā bija reģistrējušies Daugavpilī.

36 gadus vecā Regīna Daugavpilī ieradās no Dņipro pilsētas 2022. gada 16. maijā.

„Atbraucu kopā ar futbola komandu, kurā trenējās mans dēls. Toreiz tas bija organizēts brauciens, tāpēc bail nebija , un tā līdz šim brīdim esam te. Esam jau pieraduši, tā ir mazāka pilsēta, salīdzinot ar Dņipro. Mūs te ļoti labi uzņēma.”

Regīna ar dēlu mīt istabiņā kopmītnē, izmaksas par to sedz Daugavpils sociālais dienests, pāri paliek pabalsts 220 eiro apmērā, ar ko iztikt mēnesī. Palīdz Sarkanais krusts. Ikdiena viņai rit rūpēs par dēlu un viņa treniņiem, un apmeklējot kursus, lai varētu atrast darbu. Tas nav viegli, stāsta sieviete ar ekonomista izglītību, kura iepriekš Ukrainā strādāja par tirdzniecības menedžeri.

„Darbu atrast ir sarežģīti. Vajadzīgas latviešu valodas zināšanas. Mācījos divos kursos, tagad mēģināšu kārtot uz B 2 kategoriju.”

Droši runāt latviski Regīna pēc gandrīz diviem te pavadītiem gadiem vēl nav gatava, tomēr cer iemācīties tādā līmenī, lai varētu strādāt vismaz par pārdevēju veikalā.

Daudz viņai palīdz 12 gadīgais dēls, kurš mācās gan Ukrainas skolā attālināti, gan latviešu skolā tepat Daugavpilī, ir komunikabls un veiksmīgi iekļāvies vienaudžu vidū. Regīnai savukārt patīk Daugavpilī, jo var labāk sazināties, zinot krievu valodu.

Protams domas par atgriešanos Ukrainā Regīnu nepamet.

„Uz koferiem, protams, nesēžu, bet atgriezties mājās gribas, saziņa ar turieni notiek, man raksta, ka gandrīz ik dienu pilsētā un netālu no manas mājas krīt lādiņi. Atgriezties pagaidām nav perspektīvu. Tāpēc būsim vien te, jo te esam pieraduši un viss zināms.”

Daugavpilī šobrīd mīt ap 800 bēgļu no Ukrainas. Viņu vidū arī pensionāru pāris Ļuba un Nikolajs no Harkivas, viņiem 67 un 75 gadi.

„Trešajā aprīlī būs divi gadi, kopš mēs dzīvojam Daugavpilī. Mēs esam ļoti pateicīgi Latvijai par tik labu attieksmi. Sākumā mūs baroja un vēl naudiņu deva, tagad mums nodrošina medicīnas pakalpojumus, ved pārtikas pakas. Attieksme ir ļoti laba, ir dažādas programmas, mēs mācāmies latviešu valodu, ir dažādi izbraucieni, daudz uzzinām par Latvijas vēsturei, zinām, kas ir Lāčplēsis un vispār daudz ko interesantu par Latviju, mācāmies rokdarbus, gatavojām rotājumus eglītei, ziepes. Te dara visu, lai mūsu domas novirzītu no ikdienas un notiekošajām šausmām Ukrainā.Mēs esam no karstā punkta - Harkivas. Tagad runāju un šermuļi pa ādu. Tur ir ļoti smaga situācija, nemitīga bombardēšana. Sākumā ik mēnesi bijām jau gatavi braukt mājās, bet tagad vairs nē, jo nezinām, kas tur būs.”

Kara sākumā Daugavpilī abi nonākuši nejauši, bērni aizbraukuši uz Spāniju un piedāvājuši braukt līdzi. Bet Ļuba un Nikolajs izlēmuši, ka paliks te. Daugavpils viņiem ir tuva un saprotama.

„Te ir laba attieksme. Mums te ir vieglāk saprasties krievu valodā. Varējām braukt uz Spāniju, bet kad ienācām Daugavpilī kafejnīcā un sadzirdējām krievu valodu, uzreiz sapratām, ka te paliksim. Mēs esam jau cilvēki gados un citu valodu mācīties ir grūti, kaut arī mēs to mēģinām.”

Ļuba un Nikolajs domā, ka turpmāko dzīvi varētu arī vadīt Daugavpilī.