„Daliņš”. Tik lakoniski nosaukta pagājušās nedēļas nogalē pirmizrādītā Valmieras Drāmas teātra izrāde Toma Treiņa režijā pēc Mārtiņa Meijera scenārija.

Un, esot Valmierā, liekus vārdus nevajag – soļotājs Jānis Daliņš, 1932.gada Losandželosas olimpisko spēļu sudraba medaļnieks un 1934.gada Eiropas čempions, ir šīs pilsētas leģenda.

Papēdis – pirkstgals, pirkstgals – papēdis. Visa izrāde vibrē Jāņa Daliņa soļošanas ritmā, un katrs no aktieriem iemiesojas slavenā pirmskara atlēta tēlā – gan Valmieras teātra jaunā, gan vidējā un gados cienījamo aktieru paaudze. Gan puiši, gan meitenes.

Kamēr teātra ēka ir remontā, izrādes notiek operatīvi izveidotajā „Kurtuvē”, nelielās zāles centrā novietotais trenažieris ir atjautīgs risinājums vislielāko sporta kaislību izspēlēšanai.

Jānim Daliņam šogad – 120.dzimšanas diena. Pirmā olimpiskā medaļa Latvijas valsts vēsturē, kuru zemnieku ģimenē Valmieras pievārtē dzimušais puisis izcīnīja 50 kilometru soļošanas distancē, ellīgā karstumā apsteidzot konkurentus, joprojām nav aizmirsta.

Mazāk gan zināms stāsts par Daliņa fiasko 1936.gada Berlīnes olimpiskajās spēlēs, kur viņš no soļojuma izstājās kāju krampju dēļ, bet Latvijai bronzu izcīnīja Adalberts Bubenko. Un vēl mazāk zināma drāma, kad kara dēļ nebija iespējams starts olimpiskajās spēlēs Helsinkos, un Daliņam nācās pamest arī Latviju, lai no dīpīšu nometnēm Vācijā nonāktu Austrālijā. Režisors Toms Treinis stāsta, ka izrāde izaudzēta no mazumiņa – Daliņš bijis ļoti strādīgs, bet mazrunīgs, arī laikabiedru atmiņas jau par vēlu vākt. Izrādē liela loma ir ķermeņa sajūtām.

Aktieris Januss Johansons, viens no daudzajiem Jāņiem Daliņiem iestudējumā, mobilajā telefonā atskaņo no ārzemju treniņnometnes sūtīto Arņa Rumbenieka apsveikumu – 35 gadus vecais latviešu soļotājs, arī valmierietis, pārstāvējis Latviju trīs olimpiskajās spēlēs un piecos pasaules čempionātos.