Lennebergas Emīls, Pepija Garzeķe, laupītāja meita Ronja, Madikena un trollītis Mumins ir tikai daži no zviedriski sarakstītās bērnu literatūras tēliem, kas pie latviešu lasītājiem nonākuši, vislielākajā mērā pateicoties arī tulkotājai Mudītei Treimanei. Kopš 1980. gada, kad viņa pievērsās tulkošanai, publicēts krietni pāri simtam viņas tulkojumu, kā arī Mudītes Treimanes pašas publikācijas, galvenokārt – par Ziemeļvalstu literatūras aktualitātēm. Mudīte Treimane tulkojusi arī no dāņu, norvēģu un angļu valodas un nule saņēmusi augstu atzinību – Karaliskās Zviedru akadēmijas balvu tulkošanā.

- Iemesls, kāpēc tiekamies un runājam, ir tas, ka esat apbalvota ar Karaliskās Zviedru akadēmijas balvu tulkošanā. Vai jūs varat, lūdzu, sākumā pastāstīt, kas tā balva ir – vai tas ir kauss, vai diploms?

- Tā ir balva jeb prēmija. Tā ir naudas summa – 60 000 zviedru kronas. Pārvēršot eiro, tie būtu bez dažiem eiro pieci tūkstoši. Nu protams, tādu naudu jau nepacelsi no zemes! Tas man bija pārsteigums. No sākuma man atsūtīja vēstuli, un es arī nezinu, vai kāds mani tur pieteica, vai arī viņi paši skatās. Tiešām, tas tulkojumu klāsts, kas man ir, vairāk kā 40 gadus tulkojot zviedru literatūru galvenokārt un arī citu skandināvu literatūru, – tas ir liels.

Pirmā publikācija man bija 1980.gadā „Literatūrā un Mākslā”, un pēc tam tas tā aizgāja paralēli manam darbam Nacionālajā bibliotēkā. Tad es to tā arī esmu darījusi ar prieku un patikšanu!

- Jūs joprojām turpināt tulkot?

- Jā!

- Un ko jūs tagad tulkojat?

- Vai, daudz un dažādi! Pašlaik aktuālākais ir mūzikls „Lennebergas Emīls”, Juris Millers to iestudē.

- Kā jūs iemācījāties daudzās valodas?

- Jūs jau noteikti zināt, ka es esmu angļu filoloģe pēc izglītības. 1974. gada vasarā es biju tikko sākusi strādāt Nacionālajā bibliotēkā. Izdzirdēju pa radio, ka notiek zviedru valodas kursi. Neprasiet man, kāpēc tieši zviedru! Es pieteicos, bet tur mums diez kas daudz nesanāca. Kādu pusgadu, gadu. Mēs bijām kādi trīs, četri tādi entuziasti, kas pie manis mājās – es centrā dzīvoju – ziemā mēs tad vēl arī tā šo to parunājāmies, satikāmies, un viss!

- Kādas tad pēc šī posmiņa bija jūsu zināšanas? Ne jau tādas, lai tulkotu!

- Nē, protams, bet tas jau nekas! Man jau galva liela! Tas jau man netraucēja iet uz antikvariātu, kur es jau staigāju, grāmatas pirkdama, – mēs ģimenē vispār pirkām kaudzēm – nopirku Selmas Lāgerlēvas „Gēstu Berlingu” zviedriski. Es taču zinu zviedru valodu!

Bet es jau cītīgi arī mācījos. Es diezgan daudz sēdēju tur, kur ir periodikas lasītava, jo te bija arī vārdnīcas. Mums jau faktiski nebija grāmatu. Tur no „Letonikas” krājumiem es lasīju Freija mācību grāmatu un gramatiku. Tas ir tas, kas man bija no teorijas. Pārējo visu esmu apguvusi, arī tūristus vadot, tā man bija laba skola. Zviedru gidu viņiem nebija, bet, tā kā man kaut kādas zināšanas jau bija… Es jau neko nedomāju, bet tad vakara avīzē – šķiet, tā bija „Rīgas Balss”- ieraudzīju, ka vajag gidus. Pieteicos un izmācījos gidu kursu. Tad tikai tā runāšana, satiekot cilvēkus.

- Tie bija zviedru tūristi?

- Tie bija zviedru tūristi, tie bija arī Zviedrijas latvieši. Tā bija mana iespēja. Es arī daudz lasīju, un man valoda iepatikās. Tas ir pats galvenais – jau no paša sākuma!