Viens Latvijas iedzīvotājs vidēji izdzer vairāk alkohola gadā nekā citās Eiropas valstīs, turklāt pie mums patēriņš turpina pieaugt, bet pārmaiņas alkohola ierobežošanas politikā Latvijā pēdējo divdesmit gadu laikā bijušas minimālas. Veselības ministrija to skaidro ar politiskā atbalsta neesamību.

"Tad, kad bija svētki, viņš jau rītu sāka ar aliņu, virtuvē griežot salātus," stāsta Ralfs. Viņa tētis bija klusais dzērājs – viņš nebija agresīvs un neiesaistījās skandālos, viņam vienkārši patika būt reibumā. "Tas vispār bija dīvaini, jo kāpēc ir jāsvin bērnu dzimšanas dienas tādā dīvainā formātā vienmēr?"

Tēvs mēdza arī pazust uz vairākām dienām, kas radīja dēlā nedrošības sajūtu. Uz tēti viņš nevarēja paļauties.

"No sērijas – izej čībās pēc kefīra un tad parādās pēc piecām dienām. Bez kefīra, bet joprojām čībās," atklāj Ralfs.

Situācija liek uzdot jautājumu – ko valsts ir darījusi, lai Latvija nebūtu topa augšgalā? To šobrīd Pasaules veselības organizācijas (PVO) projekta ietvaros pēta Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Sabiedrības veselības institūta pētnieces.

"Diemžēl pēc tā 2004. gada un arī pēc finanšu krīzes mēs redzam, ka tās izmaiņas alkohola ierobežošanas politikā bija minimālas," norāda RSU docētāja Laura Isajeva.

PVO rekomendācijās ietverti trīs labas politikas principi – akcīzes nodokļa paaugstināšana, alkohola pieejamības samazināšana un reklāmu ierobežošana vai aizliegums.