Pacēlāji ir, cilvēku nav. Šāds paradokss novērojams vairumā sabiedrisku ēku – vide it kā ir pieejama, taču cilvēki ratiņkrēslos tur parādās ļoti reti. Tas liecina, ka būvniecības noteikumi vien problēmas nerisina – svarīgi ir gan tas, vai piedāvātie risinājumi ļauj cilvēkam patstāvīgi nokļūt, kur viņam nepieciešams, gan arī attieksme, ar kuru cilvēks sastopas – vai viņš tiek uztverts kā problēma, vai kā gaidīts viesis. Lai gan kopumā Latvijā cilvēkiem ratiņkrēslā vide uzlabojas, ir vēl daudz darāmā, lai tā kļūtu arī ērta un patīkama.

Sniegs cilvēkiem ratiņkrēslā ir kā ziemas ieslodzījums. Pat ja vairums ielu tiek tīrītas ātri un rūpīgi, arī īss apsnigušas ietves posms var kļūt par nepārvaramu šķērsli. Tāpēc ziemā cilvēki ratiņkrēslos uz ielas ir pavisam reta parādība un viņu klātbūtne kādā sabiedriskā vietā ir drīzāk pārsteigums, nevis pašsaprotama lieta. Kopumā vides pieejamība Latvijā uzlabojas, saka invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” dalībnieks Voldemārs Lapa.

Voldemārs ratiņkrēslā atrodas kopš dzimšanas. Viņš ir pieaudzis, aktīvs cilvēks, kurš dodas ārā no mājas gandrīz katru dienu; grib, var un dara to pilnīgi patstāvīgi, tomēr bieži šķietami piemērotās ēkās viņam jālūdz palīdzība. Apsekojot četras vietas pilsētas centrā, iekļūšanu ēkā nosaukt par vienkāršu nevarēja nevienā no tām.

Pieejamības jautājumos bieži kritizētajā Ekonomikas ministrijā, kura atbild par būvniecības nozari, šogad beidzot uzstādīts pacēlājs. Pirms tam vienīgā iespēja iekļūt ēkā, kurā atrodas arī Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, bija - lūgt, lai apsardzes darbinieki uznes pa kāpnēm. Tomēr arī tagad iekarot EM ēku ratiņkrēslā nav vienkārši - pie vienas ieejas novietota poga, kura nestrādā, un nav arī nekādas norādes, ka tepat ap stūri atrodas pacēlājs. Uzticoties norādēm, cilvēks aiz durvīm, neviena nepamanīts, var pavadīt ilgu laiku, atzīst otrpus durvīm sastapts apsargs.