Kas notiek ar Vidzemes tirgu? Šāds jautājums uztrauc ne vienu vien rīdzinieku, kam gadās iet cauri puspamestajai teritorijai. Izrādās, tirgus nav atstāts novārtā, un tam tagad pat ir savs Enģelis.

Labiekārtotība kaut kāda – ja tualete būtu, soliņš, kur normāli apsēsties, kafejnīciņa varbūt vasaras, agrāk te taču kvasiņš ar` man liekās bija, savā laikā, kad varēja nopirkt tāpat kā lielajā tirgū. Piesaistīt kaut ko interesantāku – tirdzniecību vairāk, pasākumus, gadatirgu, kaut kādu izstādīti, es nezinu…

Inesei, vienai pēdējām Vidzemes (jeb Matīsa) tirgus kiosku pārdevējām, prasības šīs vietas renesansei ir minimālas. Lai tukšajā teritorijā pievērstu uzmanību savai Latvijas dārzeņu un augļu tirdzniecības būdiņai, viņa durvīm pielikusi uzrakstu „Mēs esam šeit”. Retajiem gājējiem, kas iziet tirgum cauri no Brīvības līdz Tērbatas ielai, daudz pieturas punktu nav. Piena paviljons, kur pēdējā laikā bija sapulcināti arī citu produktu tirgotāji, slēgts, telpās blakus Ineses kioskam reizi nedēļā atvedot zivis. Citās dienās cilvēki velti rausta durvju rokturi, līdz beidzot pārstāj nākt, Inese nopūšas. Kompanjonam Ivaram, kas piepalīdz kioskā, gan prāts nesas uz jokiem.

Ja jau ir Eņģelis šeit, tad būs viss kārtībā. Tad jau viss notiksies. Es domāju, kāpēc nekas nenotiek. Tagad ir cilvēks ar īsto uzvārdu, viss kārtībā!

Mēs pieminam Mārtiņu Enģeli, gidu un raidījuma „Ielas garumā” veidotāju, kurš Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentā uzsācis veidot Vidzemes tirgus attīstības vīziju. Pagājušās nedēļas beigās Eiropas Reģionālās attīstības fondam nosūtījis projekta pieteikumu Eiropas urbānās izaugsmes iniciatīvai, kura definēta šādi: radīt „jauno Eiropas Bauhaus.”

Bija iespēja pieteikties uz pieciem miljoniem eiro, bet 20% ir kopfinansējums, kopējās projekta izmaksas ir 6,25 miljoni, uz to summu arī pretendējam. Mēģinājām aizpildīt visu līdz pēdējam eiro, lai varam īstenot gan nelielus iekārtošanas darbus, gan dažādas inovācijas ieviest, gan veidot iesaistes programmu un sadarbību ar NVO, kuras ne tikai atdzīvina šo vietu, bet arī strādā ar jauniem pārtikas, tirgus, ēdināšanas, pilsētvides aspektiem. 20 000 kvadrātmetros mēs nevaram runāt tikai par tirgu, ir jārunā par pilsētvidi.

Mārtiņš Enģelis skaidro, ka „nogurušo” tirgus infrastruktūru un paviljonus, kas būvēti 20.gadsimta sākumā, par sešiem miljoniem eiro neesot iespējams renovēt, bet pagaidām tikai „revitalizēt” jeb atdzīvināt, šis process varētu turpināties līdz 2027.gadam. Un finansējums jau arī vēl nav piešķirts, par „jaunā Eiropas Bauhaus” konkursa rezultātiem uzzināsim jūlijā.

Neatkarīgi no tā viņš veido Vidzemes tirgus attīstības stratēģija.

Pirmkārt, nauda būtu jāinvestē, lai panīkusī 20 000 kvadrāmetru teritorija kļūtu zaļāka, košāka, piesaistošāka. Otras lielākās investīcijas prasa Piena paviljons, lai tur atgriežas tirgotāji, lai tas būtu siltāks un mājīgāks. Pusi šī paviljona paredzēts pārvēst „ēdiena kortā”. Ar Rīgas Tehnisko universitāti un telekomunikāciju uzņēmumu „Tet” notiekot sarunas par dažādām inovācijām: gan digitālajām, gan „zaļajām”, stāsta Enģelis.

Vidzemes tirgus atjaunošanas termiņš patlaban ir 2035.gads.