Vispārējās aprūpes māsa Sarmīte Cīrule jau pusgadu Ukrainā pilda kaujas mediķa pienākumus. Latvijas Ārstu biedrība viņu atzinusi par gada cilvēku medicīnā, ko Sarmīte sauc par pagodinājumu un arī lielu atbildību. Saruna ar mediķi par cilvēku dzīvību glābšanu un zaudēšanu, par ikdienu kara frontē, kā arī par pašu Sarmīti un viņas ceļu uz Ukrainu.

Pirms šīs intervijas mēs sarakstījāmies un jūs minējāt, ka tuvākajās dienās strādājat uz evakuācijas mašīnām, ko tas nozīmē praktiski – kā jūs dodaties pēc ievainotajiem? Kur darbs norit tieši šobrīd?

Sarmīte Cīrule: Uz evakuācijas mašīnām – tas nozīmē, ka es ceļos 4:30 un braucu lielu gabalu, jo ceļi ir diezgan traģiski. Dodos uz konkrētu vietu, kur mēs bāzējamies, un tikko ir ievainots karavīrs, tad viņš tiek atvests pie mums. Tad mēs ļoti ātri darbojamies, jo katra minūte ir dārga – novērtējam vispārējo stāvokli un to, ko vajag, uzlabojam, piemēram, apsējus un žņaugus. Tāpat ievadam arī nepieciešamās zāles un tad vedam tālāk uz slimnīcu. Ir tāds stabilizācijas punkts, kur ievainoto tālāk novērtē, tur ir arī lielākas iespējas iejaukties ķirurģiski, ja ir vajadzība palīdzēt ievainotajam karavīram. Tad viņu pārved atkal uz nākamo punktu. Karavīrs var tikt pārvests pat 300 kilometru attālumā. Pēc tam viņam ir jāceļo arī atpakaļ uz savu kara daļu.

Kādas līdzšinējā pieredzē Ukrainā ir nopietnākās medicīniskās manipulācijas, kuras jums jāveic frontes līnijā?

Sarmīte Cīrule: Mēs stabilizējam arī smagus pacientus, piemēram, man ir bijušas pirksta amputācijas un attiecīgi rokas pārsiešana vai gūžas ievainojumi, šķembas. Savukārt šeit, bāzē, kur esmu ikdienā, tur ir bijis tā, ka esmu griezusi ārā vecas šķembas no karavīra, jo ir bijuši ievainojumi senāk. Tāpat arī ievainoto ir ļoti daudz un slimnīcās ne vienmēr bijusi smalka pieeja un kāda šķemba nav pamanīta. Tad tas karavīrs atkal atnāk pie manis un to šķembu var sataustīt. Tāpat, piemēram, vieglas kontūzijas mēs ārstējam uz vietas. Protams, tāpēc, ka mēs esam tikai bataljons, mums nav tāda medpunkta iespējas, kā tas ir brigādēm, kur ir tādas kā mazas slimnīciņas ar visām gultām karavīriem. Mums tā nav, mēs esam frontē un mums visam jābūt ļoti ātri, nu, vienkāršākajam veidam, kā varam palīdzēt.

Vai darbs pamatā notiek ar ievainotajiem kareivjiem, vai arī ar civiliedzīvotājiem?

Sarmīte Cīrule: Tur, kur mēs atrodamies, ir arī civiliedzīvotāji, un ir dažādi iemesli, kāpēc viņi nav aizbraukuši no savām mājām. Viņi ir šeit, un ir arī ievainojumi, jo ir artilērija, raķetes un bumbas, lido aviācija un droni. Ir cilvēki ievainoti un arī nogalināti, kā arī vēl ir hroniskās saslimšanas. Labi, ka man ir arī sarūpētas zāles, kuras, rūpīgi izvērtējot situāciju, varu iedot arī civiliedzīvotājiem, kuri netiek pie ārsta. Mana prioritāte gan ir karavīrs, protams, es palīdzu civiliedzīvotājiem akūtā situācijā, bet citādi es lūdzu viņiem pašiem doties uz aptieku.

Kā kopumā ir ar medikamentu pieejamību un atbalstu medicīnas jomā, vai kaujas mediķiem Ukrainā visa pietiek?

Sarmīte Cīrule: Tas, kas kaujas mediķiem ir tā akūtā palīdzība, tur medikamentu pietiek, tos mēs sarūpējam, brīvprātīgie un armija dod, bet vairāk problēmas ir ar hroniskiem pacientiem. Es vairākas reizes esmu runājusi ar pašiem karavīriem, jo viņiem ir "gali" un tad arī mēģinām kooperēties, piemēram, es zinu, ka man ir kaut kādi medikamenti, kas man nav nepieciešami, tos es atdodu slimnīcai, un savukārt slimnīca kādus citus medikamentus iedod man. Tāds barteris.