Dažādu tehnisko palīglīdzekļu pieejamība cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem ir sāpīga problēma. Teorētiski valsts nodrošina, bet – kādus? Piemēram, piešķir ratiņkrēslu, bet, lai tajos varētu sēdēt nenodarot vēl lielākas sāpes un ķermeņa bojājumus, jāmeklē arī ziedotāju palīdzība. Arī dažādas protēzes mūsdienās ir pieejamas gana kvalitatīvas un tādējādi iespējams uzlabot dzīves kvalitāti un mobilitāti, bet – vai tādas pieejamas ar valsts atbalstu? Īpaši bērniem, kuri aug un mainās.

Par to plašāk sižetu sērijā “Mūžīgā mājsēde”, kas top sadarbībā ar Latvijas Radio, sagaidot šā gada labdarības maratonu "Dod Pieci". Vairāk stāsta Tīna Sidoroviča.

Vaivaru rehabilitācijas centrā pa trepēm mums pretim žigli steidzas sieviete. To, ka viņai ir viena kāja, bet otra ir protēze viņa neslēpj. Tas ir redzams. Tā ir ortopēde Dina Grīnberga. No personiskās pieredzes viņa zina, ko nozīmē dzīvot ar protēzi. Dinai bija tikai 12 gadi, kad kaulu vēža dēļ pati lūdza ārstiem nogriezt savu slimo kāju. Ar savu pašreizējo protēzi Dina ne tikai staigā, bet arī sporto. Tas bijis iespējams, pateicoties īpašam grantam.

Tomēr ne vienmēr un ne visiem izdodas uzreiz tikt pie iespējas brīvi kustēties. Paiet vismaz gads, kamēr protēzes tāpat kā citas ierīces, kas cilvēkiem ar kustību traucējumiem palīdz iziet no mājas, ir jāpielāgo, bet bērni aug un mainās viņu ķermenis. Ar savu profesionāles pieredzi dalās Dina.