Aktrisei Agnesei Budovskai basketbolistes tēlā vislabāk palīdzēja ejusties treniņi

"Mūsu vēsture nav tikai sāpju un traumu stāsts, bet arī neticama spēka apliecinājums," – saka režisors Dzintars Dreibergs, un šo atziņu spilgti apliecinās viņa jaunā spēlfilma "Tīklā. TTT leģendas dzimšana", kam pirmizrāde būs 6.novembrī.

Filma balstīta patiesos notikumos. Tā aizved uz 20. gadsimta vidu, kad padomju varas okupētajā Latvijā top sieviešu basketbola komanda "TTT", kas drīz vien kļūs par Eiropas un pasaules basketbola fenomenu.

Filmas galvenā varone ir pirmā komandas "TTT" kapteine Dzidra Uztupe-Karamiševa. Caur viņas stāstu tiek atklāts ne tikai treniņu un sacensību dramatisms, bet arī jauno sportistu personīgie izaicinājumi, politiskais spiediens un drosme uzvarēt pat tos, kurus uzveikt nedrīkst. Dzidra ir kā simbols latviešu sievietes spēkam, sīkstumam un drosmei.

Leģendāro basketbolisti filmā atveido aktrise Agnese Budovska.

Esmu jūs sastapusi mūzikas namā ”Daile”, kur notiek gatavošanās Gunāram Rozenbergam veltītajai koncertizrādei ”Disko Roze”. Kāda ir jūsu loma šajā izrādē? Vai varbūt tajā jūs varat piepildīt savu sapni par džeza dziedāšanu?

Agnese Budovska: Nē, džeza dziedāšanas sapnis šeit nav prioritāte. Šajā koncertizrādē prioritāte ir vienkārši baudīt iespēju dejot, klausīties labu mūziku un vienkārši justies labi par sevi un šī brīža mirkli. Tas ir mēģinājums notvert to priecīgo, vieglo, ēterisko sajūtu, par kuru mēs ikdienas steigā vai darbu sarakstā mēdzam vienkārši aizmirst.

Vai koncertizrādē ir kāds noteikts laika fons?

Agnese Budovska: Jā. Tā kā tā pārsvarā ir Gunāra Rozenberga mūzika, tad tie ir 70. gadi latviešu mūzikā. Bet tas tiešām vairāk tāds laiks fons, jo mēs, protams, esam mēs, un ne es, ne Andris Keišs 70. gadus neesam tādā veidā piedzīvojuši, lai varētu par tiem reflektēt no pirmās personas skatu punkta. Bet sajūta jau nāk caur mūziku un varbūt kostīmiem.

Vai jūs esat tāds simbolisks sievietes tēls?

Agnese Budovska: Es domāju, to var tvert dažādi. Bet te nebūs stāsts par romantiskas dabas attiecībām, bet vairāk tāds mirkļa tvērums, būšana brīdī, laba sajušanās par dzīvi un sevi.

”Disko Rozes” pirmatskaņojums būs 13.novembrī, savukārt 6.novembrī būs vēl viens ļoti liels notikums – Dzintara Dreiberga jaunās filmas ”Tīklā. TTT leģendas dzimšana” pirmizrāde, kur jums ir galvenā – Dzidras Ustupes-Karamiševas loma.

Agnese Budovska: Ļoti interesants notikums bija šīs nedēļas pašā sākumā. Tā bija tērpu mākslinieces Sandras Silas kino tērpu skate, kur arī jūs piedalījāties un tieši ar tērpu no jaunās filmas. Kas tas bija par tērpu un cik zīmīgs tas ir šīs filmas saistībā?

Tērps – tā ir tāda laika kapsula. Mūsdienās neviens basketbolu vairs nespēlē ne tik īsos šortos, ne tik smalki detalizētos kreklos, kādi bija tajos laikos pirmie treniņtērpi šai komandai. Ar visu to emblēmu ”TTT – Daugava”.

Agnese Budovska: Tas konkrētais tērps, ar kuru es piedalījos modes skatē, bija garais adītais TTT treniņtērps ar oranžām svītrām gar sāniem un augsto krādziņu. Mums filmā, piemēram, bija iesildīšanās ainas tajos biezajos treniņtērpos. Nu, labi, ja varbūt ir auksta zāle un sākumā ir vēsi, tad ir forši, ka treniņtērps tāds silts. Bet mēs braucām arī uz Franciju tajos treniņtērpos, un karstai vasaras dienai tie bija galīgi nepiemēroti. Bet, droši vien, tas atspoguļo arī tā laika finansiālās problēmas.

Tāpat tie īsie šorti, kas šobrīd liekas pilnīgi nekomfortabli. Ar tiem nebija ērti skriet. Tas bija īsts atlasa audums, ap kājām bija gumijas, un tie pat mazliet tā kā rīvējās ādā. Bet vizuālā puse un sievišķīgās atšķirības izcelšana tolaik bija ļoti svarīga. Mūsdienās basketbola tērpu mode ir mainījusies, faktiski mūsdienu sieviešu tērpi neko daudz neatšķiras no vīriešu tērpiem.

Kuri vēl jums bija visvairāk palīdzošie elementi, lai iejustos tajā laikā un viņas personībā? Sākumā varbūt par tiem, kas saistās ar ārējo, vizuālo pusi…

Agnese Budovska: Noteikti treniņi. Es mācījos spēlēt basketbolu, un tas bija ļoti būtiski. Citādi tā būtu tāda mākslīga iedziļināšanās tēlā. Basketbols ir ļoti sarežģīta, fiziski ārkārtīgi grūta un izaicinoša spēle. Tur ir jābūt tiešām labā fiziskā stāvoklī, lai to varētu profesionāli spēlēt. Nu, es neesmu to nekad spēlējusi profesionāli, bet caur šiem treniņiem es varēju vismaz tuvoties tai sajūtai, kāda varētu būt īstā spēlē īstiem sportistiem.

Treniņi bija gandrīz gada garumā. Augusta beigās es sāku trenēties un maijā bija pēdējā spēle. Gandrīz gads. Deviņi mēneši.