Andris Keišs: Raimonds Pauls savā ziņā mūs kā tautu ir uzrakstījis mūzikā

Janvāris ir maestro Raimonda Paula 90. jubilejas mēnesis. To atzīmējot, programmā Labrīt” visu janvāri piektdienās savā redzējumā par maestro dalīsies populāri cilvēki, kuriem ir īpaši cieša sadarbība ar viņu.

Pirmais no viņiem – Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs, kurš saka – Raimonds Pauls savā ziņā mūs kā tautu ir uzrakstījis mūzikā. 

Pēdējo piecu gadu laikā aktieris Andris Keišs ar maestro Raimondu Paulu kopā izveidojuši jau trīs programmas, skatāmas mūzikas namā ”Daile”. Katra no tām īpaši spilgti atklājusi kādu maestro personībai raksturīgu šķautni.

Veidojot pirmo programmu ”Suni ārā nedzenama nakts” ar Ojāra Vācieša dzeju, Raimonds Pauls dalījies savās atmiņās par dažādu laiku spožām kultūras personībām, ko viņš saticis un pazinis un Andrim Keišam tā bijusi ļoti bagātinoša un vēsturi atdzīvinoša pieredze.

Andris Keišs: ”Maestro man stāstīja, kā viņš ir Ojāru Vācieti saticis, kā viņš ir ar Imantu Ziedoni strādājis, kā viņš ir ar Jāni Pauļuku, tā teikt, ”ņēmies”, un caur viņu tā Latvijas kultūras dzīve ļoti atdzīvojās un kļuva ļoti taustāma manā apziņā. Tas bija pirmais kopdarbs.

Otrais darbs bija un vēl joprojām ir ”Vīrieši labākos gados”, kas atvēra maestro humora pusi, kuru mēs visi ļoti labi zinām un novērtējam. Kā mēs redzējām, pat tad, kad maestro saņēma ļoti augsto valsts apbalvojumu, kuru pirms tam ir saņēmis tikai Rainis, tātad, viņš kļuva par Lielā Krusta komandieri, arī tad viņš tomēr pasmaidīja. Tā ir satriecoša īpašība, kas mani ļoti iedvesmo.

Un pats pēdējais mūsu kopdarbs ir ”Šekspīra soneti” kopā ar Intaru Busuli. Un tur es savukārt varu redzēt to jaudīgo un azarta pārpilno džeza mūziķi, kāds ir maestro. Intars Busulis vienmēr improvizē un vienmēr tā azartiski maestro paķer uz zoba un maestro ar klavierēm atbild tik neticami un tik skaisti. Un tas pierāda, ka viņš savos 90 tomēr ir jauneklības un radīšanas gara pilns.”

Ar kādu akordu vai uzsitienu pa klavieru taustiņiem Raimonds Pauls mēdz atbildēt ne tikai koncertos, bet arī ikdienišķās sarunās, jo ar klavierēm ir gluži vai kā viens veselums.

Andris Keišs: ”Kad tu, piemēram, piezvani maestro, un viņš ir savā mājā, tad tu vienmēr dzirdēsi klavieru skaņas fonā, un tās klavieres papildina viņa teikto. Ja tu gribi līdz galam saprast, ko maestro domā, tad klausies, kāds akords tajā brīdī skan. Maestro pasaka domu un pēkšņi ir tāds minorīgs piesitiens uz taustiņiem, tad tu saproti – ak, tāda tā doma, tā doma uzreiz iegūst kaut kādus spārnus, lai ātrāk aizlidotu līdz manai apziņai.”