Mēs redzam mērķtiecīgus, strukturētus un nepārtrauktus Krievijas centienus okupētajā teritorijā likvidēt ukraiņu kultūru, valodu, nacionālo identitāti un uzspiest krievu identitāti, intervijā Latvijas Radio stāsta ANO Ukrainas Cilvēktiesību monitoringa misijas vadītāja Daniela Bella.

Indra Sprance: Tuvojas jau trešā gadadiena kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Vai jūs varētu sniegt ieskatu par pašreizējo cilvēktiesību situāciju valstī?

Daniela Bella: Vispirms – paldies par iespēju sniegt interviju! Mēs esam ļoti pateicīgi Latvijai par tās atbalstu ANO Cilvēktiesību monitoringa misijai.

Cilvēktiesību situācija ir ļoti problemātiska. Iespējams, redzējāt mūsu nesen publicētos ziņojumus – civiliedzīvotāju upuru skaits 2024. gadā palielinājās par 30 procentiem. Tas rada lielas bažas. Un tas, ko mēs tagad redzam janvārī, ir dažas jaunas tendences un problēmas. Piemēram, dronu uzbrukumi tagad ir galvenais civiliedzīvotāju upuru cēlonis.

Tajā pašā laikā karadarbība un uzbrukumi turpina ietekmēt civiliedzīvotājus visā valstī. Neviens no mums negulēja pagājušā naktī. Dronu uzbrukumi bija visur! Mēs esam arī ļoti noraizējušies par cilvēktiesību ievērošanu okupētajās teritorijās, kur mēs redzam virkni pazīmju par to, ka tiesības ir ierobežotas un liegtas.

Ar kādām grūtībām ANO saskaras Ukrainā, pildot savus pienākumus?

Pirmkārt, es runāju ANO Cilvēktiesību monitoringa misijas vārdā, es nerunāju visa ANO vārdā. Viens no mūsu lielākajiem izaicinājumiem ir saistīts ar to, ka mums nav tiešas piekļuves okupētajai teritorijai. Bet tas nenozīmē, ka mēs neuzraugām šo teritoriju.

Mēs gadiem esam lūguši Krievijas Federāciju atvieglot mūsu piekļuvi okupētajām teritorijām, taču tas nav ņemts vērā. Tomēr ar to visu - mēs joprojām varam uzraudzīt un dokumentēt cilvēktiesību situāciju šajā daļā. Mums ir piekļuve dažādos citos veidos.

Pirmkārt, mums Moldovā ir attālinātās uzraudzības komanda, kas spēj sazināties ar ģimenēm un personām okupētajā teritorijā. Mēs varam arī intervēt cilvēkus, kad viņi ir atstājuši okupēto teritoriju un devušies kaut kur citur, tostarp tad, kad cilvēki ir atgriezušies Ukrainā.

Vienlaikus, tā kā Ukrainas varas iestādes mums nodrošina piekļuvi visā valstī, mēs esam varējuši apmeklēt apgabalus, kas ir deokupēti. Tas nozīmē, ka mēs varējām intervēt cilvēkus par viņu pieredzēto okupācijas laikā. Tātad - daži izaicinājumi pastāv, bet tas neaptur mūs turpināt savu darbu.

Drošības situācija ir satraucoša, taču mēs spējam piekļūt vajadzīgajam visā valstī. Piemēram, mana komanda ir spējīga doties uz frontes apgabaliem, tikties ar vietējiem iedzīvotājiem, kas dzīvo tuvu pie pašas frontes. Mēs varam no pirmavotiem dzirdēt, kā šis karš ietekmē civiliedzīvotājus Ukrainā.