Atvadoties no mākslinieces Aijas Zariņas

Šodien, 24. jūlijā, atvadāmies no izcilās gleznotājas Aijas Zariņas. Atvadīšanās notiks trijos pēcpusdienā Rīgas krematorijas Lielajā zālē.

Aijas Zariņas atstātās pēdas Latvijas mākslā ir neizdzēšamas, ļoti spilgtas un pamatīgas. Mākslā viņa ienāca pagājušā gadsimta 80. gados, drosmīgi izaicinot tā laika mākslas kanonus. Bet dumpīga un nepieradināma viņa palika vienmēr, jo viņai bija svarīgi sekot savai pārliecībai nevis citu diktētām tendencēm. Viņu vienmēr vadīja augsti ideāli.

Aija Zariņa ne tikai ticēja, bet bija pilnīgi pārliecināta, ka māksla ir veids, kā sabiedrību padarīt labāku. Šo kā pirmo viņu ļoti raksturojošu iezīmi min māksliniece Sandra Krastiņa. Viņām bijusi cieša saikne, abas savulaik mācījās vienā kursā un darbojās leģendārajā grupā ”Maigās svārstības”.

Jau no studiju gadiem Aijai māksla bija galvenā, viņa to neatdalīja no dzīves. Gan dzīvē, gan mākslā iztika bez diplomātiskiem reveransiem un mākslīgiem izdaiļojumiem, bet savu pārliecību izteica tieši un mērķtiecīgi – uzskata Sandra Krastiņa.

Aijas Zariņas intensīvo dzīvošanu mākslā savā ziņā apliecina arī viņas atstāstītais sapnis Askolda Saulīša viņai veltītajā filmā ”Eiropas nolaupīšana”:

Aija Zariņa: ”Es sapņos vienmēr redzu, ka es esmu iedomājusies, ka es esmu liela māksliniece un pārējie pēkšņi saprot, ka es neesmu liela māksliniece. Un es arī pēkšņi saprotu, ka es neko vairs nevaru uzgleznot. Un es to šausmīgi pārdzīvoju”.

Tieši par kādu savu sapni Aija Zariņa stāstījusi pēdējā telefonsarunā ar mākslinieku Ģirtu Muižnieku, arī viņai tuvu draugu no studiju laikiem. Viņas teiktais bijis ļoti personisks, Ģirts nodomājis, ka pajautās, ko vairāk, kad satiksies, bet, diemžēl, satikties viņi vairs nepaspēja.

Kā saka Ģirts Muižnieks – līdz ar Aijas aiziešanu šķiet, ka zaudēts arī kaut kas pašam no sevis.

21.gadismtā Aija Zariņa mākslā kļuva politiski aktīva. Viņu īpaši satrauca mūsu tautas straujais skaitliskais sarukums, cilvēku pakļaušanās patērētāju ideoloģijai, viņa aicināja uz vērtību kursa maiņu sabiedrībā, par ko viņasprāt būtu daudz aktīvāk jāiestājas tieši radošajai inteliģencei, kas ir ieslīgusi letarģiskā pasivitātē.