Baltijas valstu pieredze neatkarības atgūšanā var palīdzet Ukrainai. Skaidro Ineta Ziemele

Kāpēc Baltijas valstis spēja atjaunot valstiskumu pēc 50 gadiem padomju okupācijā un kādas paralēles vērojamas Krievijas rīcībā pret Baltijas valstīm un Ukrainu? Uz šādiem jautājumiem atbildes sniedz Rīgas Juridiskās augstskolas profesores Inetas Ziemeles grāmata, kuras nosaukumu latviski varētu tulkot kā „Valsts nepārtrauktība un pilsonība: Baltijas valstis un Krievija. Pagātne, tagadne un nākotne kā to nosaka starptautiskās tiesības.” Latvijas Zinātņu akadēmija to atzinusi kā vienu no pērnā gada Latvijas zinātnes sasniegumiem kā unikālu juridiskās pētniecības darbu. Grāmata iznākusi angliski starptautiskā izdevniecībā „Brill”. Tas gan ir papildināts izdevums, kura pirmā versija par šo tēmu iznāca jau pirms 20 gadiem.

Par valstu tiesībām gadsimtu mijā un mūsdienās ar Inesi Ziemeli sarunājās Ilze Kuzmina.

Kāpēc bija svarīgi pie šīs tēmas atgriezties un kas šajā laika posmā ir mainījies?

Ineta Ziemele: Pirmām kārtām pirms 20 gadiem mūsu, Baltijas valstu, prasība par valsts nepārtrauktību un tas, ka mēs risinājām pilsonības jautājumu, starptautiskajā sabiedrībā tika diezgan pamatīgi apstrīdēts. Tas bija iemesls, kāpēc ķēros klāt pie šīs tēmas un sāku to šķetināt. Es arī gribēju saprast, kādi ir standarti un kā mums vajadzēja darboties. Svarīgi saprast pēc 20 gadiem, vai mūsu skatījums uz mūsu vēsturi, tiesiskajām prasībām, risinājumiem pēc okupācijas ir pieņemts, ir nostiprinājies [starptautiskajā sabiedrībā]. Tas ir ļoti labs laika posms, jo ir arī izveidojusies valstu prakse, kura toreiz, kad es sāku strādāt pie šī temata, bija ļoti minimāla. Līdz ar to šī grāmata ir jauna tādā ziņā, ka tā revidē tos pirmos mēģinājumus [pastāvēt uz valsts kontinuitāti], kā arī faktiski nostiprina un konsolidē Baltijas valstu pozīciju starptautiskajās tiesībās un attiecībā pret Krieviju, kura, protams, visam nepiekrīt.

Šobrīd otrs lielais iemesls [grāmatas izdošanai] ir ļoti svarīgs arī Ukrainas kontekstā, tajā, kā Krievijas Federācija, piemēram, okupēja Krimu. Jā, tā ir okupācija, pat ja viņi uzskata, ka to anektējuši, bet pēc manas analīzes un pēc Baltijas valstu piemēra tā ir okupācija. Tāpat pieminēta arī situācija ar Krievijas pilsonības uzspiešanu okupētajās teritorijās. Ar valodas jautājumu Ukrainā tāpat ir ļoti daudzas paralēles. Es tās arī nedaudz grāmatā ieskicēju, norādot, ka konkrēti šis aspekts, vai šī tēze ir svarīga Ukrainas situācijā.