Blaumaņa "Ugunī" Nacionālajā teātrī tapusi pēc ekoteātra principiem

Vai labāk ir dzīvot droši, bet bez uguns? Vai arī riskēt un sadegt? – šie ir daži no jautājumiem, ko savā jaunajā iestudējumā ”Ugunī” risina režisore Inese Mičule. Pazīstamās Blaumaņa lugas pirmizrāde Nacionālajā teātrī būs skatāma rītvakar, 12. martā

Izrāde veidota pēc ekoteātra principiem, kas nozīmē, ka tās radīšanā izmantoti jau esoši resursi un materiāli. Īpaša loma izrādes scenogrāfijā ir baltajām līgavu kleitām, ko pēc teātra aicinājuma izrādei ziedoja skatītājas. Atsaucība bijusi negaidīti liela un aizkustinoša. 

Izrādes atmosfēru veido Riharda Zaļupes mūzika, izrādei ir divas daļas, pirmajā dominējošā ir uguns, bet otrajā ūdens stihija. Uguns un ūdens kalpo kā ietilpīgas metaforas, ne velti Blaumanis lugai devis nosaukumu ”Ugunī”, bet dramaturģijā daudz vietas atvēlējis arī ūdens tēlam.

Pirmās daļas vizuālitāte ir askētiska, tāpēc jo īpaši kontrastains un iedarbīgs ir balto līgavas kleitu uznāciens otrajā daļā. Tās teātris izrādei aicināja ziedot, un atsaucība bijusi negaidīti liela, stāsta scenogrāfs Reinis Dzudzilo.

Balto kleitu rinda uz skatuves ir smeldzīgi skaists un daudznozīmīgs tēls, kas ietver sevī ļoti daudzu sieviešu stāstus no dažādām telpām, laikiem un laimēm. Aktierus pašus savukārt uz skatuves redzam viņu pašu personiskajos ikdienas tērpos, tas ir viens no eko teātra aspektiem, bet tas viņiem palīdzot arī labāk sajust savus tēlus.

Blaumaņa lugai, tās tekstiem izrādē ir ne tikai saturiska, bet arī vizuāla nozīme, pati luga ir kā viens no izrādes tēliem.