Daudzu iemīļota koncertu un atpūtas vieta Cēsīs ir "Fonoklubs", ko izveidoja un joprojām turpina vadīt trīs brāļi Sildniki – Marts, Lauris un Jānis. Viņi paši atzīst, ka tā viņiem ir sirdslieta, jo savu darbu pārceļot skaitļos, diez vai rezultāts būtu racionāli ļoti pozitīvs. Neapstāties un turpināt attīstīt "Fonoklubu" viņus motivē mīlestība uz mūziku un vēlme darboties tieši savā dzimtajā Cēsu pilsētā.

Šoruden "Fonoklubam" aprit 16.dzimšanas diena, kas novembra nogalē tiks svinēta ar vairākiem pasākumiem.

Ko šobrīd vispār nozīmē darboties mūzikas industrijā, kādas ir festivālu un koncertu tendences, kādas publikas vēlmes un kāpēc Latviju kā koncertu vietu pēdējos gados vairs neizvēlas lielās mūzikas zvaigznes - par to Jāni Sildniku izvaicāja Baiba Kušķe.

Drīzumā "Fonoklubs" Cēsīs svinēs savu 16.dzimšanas dienu. Tas patieši šķiet ievērības cienīgi mūsu svārstīgā mūzikas tirgus kontekstā. Esat pārdzīvojuši gan 2008.gada krīzi, gan pandēmiju. Kā tas jums ir izdevies un ko no jums prasījis?

Jānis Sildniks: Krīzes sākumā mēs patiesībā diezgan bieži smējāmies par to, ka mēs atvērāmies krīzes laikā, repsektīvi, mēs nezinājām, kā ir bez krīzes. Tas mums pirmajam cēlienam labu pamatu iedeva, kā skatīties tālāk. Pēc tam, protams, bija vēl citi grūti laiki, pandēmija un tamlīdzīgi. Šobrīd arī nav viegls moments, bet kaut kā stumjamies uz priekšu. Tā pavelkot vēl atpakaļ, ‘’Fono’’ pirmos koncertus jau vispār sāka rīkot ap 2002.-2003.gadu. Tad 2005.gadā nāca vēl ‘"Fonofests", un klubs nāca kā viena no pēdējām lielajām lietām, ko mēs vēl aizvien darām. Līdz ar to – 16 gadu – tas izklausās interesanti. Īpaši, kad pie mums strādāt atnāk bārmenis, kurš saka – kad jūs atvērāties, man tolaik bija četri gadi.

Jūs esat trīs galvenie saimniekotāji – visi trīs brāļi…

Jānis Sildniks: Jā, es un abi mani brāļi – Marts un Lauris. Mums katram ir sava niša, ar ko mēs nodarbojamies un mēs kaut kā mēģinām līdzsvaru atrast – strīdamies, kaujamies, smejamies. Viss pēc standarta.

Svinot dzimšanas dienas, mēs pirmo gadu neskaitām, jo mēs atvērāmies 2007.gadā Vidzemes koncertzāles šī brīža telpās. Pēc gada mēs nomainījām lokāciju uz esošajām telpām. Sākām mēs tikai ar vienu stāvu, tādu maziņu bāriņu, tad jau nāca klāt otrais stavs, tagad mums ir vēl āra terase. Mums tagad ir tāds plašāks formāts, ar kuru mēs mēģinām pielāgoties apstākļiem. Ziemas laikā vairāk strādājam ar otro stāvu, tādu vairāk lounge zonu, kur ir ērti krēsli un kur vairāk piederas akustiskos koncertus taisīt. Vasarā savukārt mēs lielāku uzsvaru liekam uz terasi. Reizēm ir lielie pasākumi, kad mēs darbinām pilnīgi visu iekšā un skatāmies, kas notiks.

Pamatā jūs strādājat piektdienās un sestdienās?

Jānis Sildniks: Jā, tikai piektdienas un sestdienas no 10 rītā līdz četriem ir mūsu standarta darba laiks. Ir bijuši laika gaitā izņēmumi, kad mēs strādājam arī darba dienās. Piemēram, ja kāda grupa, ko mēs vēlamies uzaicināt, tieši trešdienā brauc cauri Cēsīm. Bet tie ir tikai izņēmumi.

Vai tas nozīmē visu laiku sekot jaunām tendencēm, cilvēku paradumu maiņām?

Jānis Sildniks: Protams! It īpaši 16 gadu laikā tās tendences ir mainījušās ļoti daudz un dažādas. Mēs vispār sākām kā alernatīvais smagās mūzikas klubs, tad sākām draudzētis ar tajā laikā ļoti populāro radio ‘’101’’, kas mūs vairāk ievirzīja indie mūzikas, popmūzikas virzienā, mēs sākām nebaidīties no citām tēmām. Visu laiku ir jāmeklē risinājumi, kā noturēties virs ūdens, tāpēc mēs nebaidāmies rīkot dažāda veida pasākumus.