Dagnija Baltiņa: Kopš bērnības man īpašu Ziemassvētku sajūtu raisa dzejoļi

Ļoti piesātināts, intensīvs un spilgts šis gads bijis Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktorei Dagnijai Baltiņai. Viņas vadībā kulmināciju sasniedza latviešu grāmatas 500. jubilejas svinības, kas sabiedrībā plaši aktualizēja grāmatas un lasīšanas īpašo vērtību.

Šī gada nogalē aprit nedaudz vairāk kā gads, kopš Dagnija Baltiņa vada Nacionālo bibliotēku. Šai saistībā viņu aicinājām uz sarunu, kurā viņa pastāstīja ne tikai par direktores amatā gūtajām atziņām, bet arī par to, kuri ir viņas laimes mirkļi Ziemassvētkos un kuru grāmatu viņa šajā laikā īpaši samīļo. 

Mūsu saruna notiek dienu pirms Ziemassvētku vakara, diena ir sākusies ar nelielu salu, kas šķiet īsti piederīgi svētkiem. Vispirms gribēju vaicāt, kas jūsos pašā visvairāk raisa Ziemassvētku sajūtu?

Dagnija Baltiņa: Kopš bērnības man īpašu Ziemassvētku sajūtu raisa Ziemassvētku dzejoļi. Man ļoti patika bērnībā veidot savas Ziemassvētku dzejoļu klades, man patika lasīt šos dzejoļus, skaitīt tos citiem priekšā, man patika arī klausīties, kā mani vecāki un vecvecāki tos skaita. Es to izjutu kā tādu laimes momentu, ka tu vari sajust, cik īpaši ir Ziemassvētki. Arī tagad man tas ir ļoti spēcinoši. Tāpēc arī mēs šogad katru dienu pirms Ziemassvētkiem Nacionālās bibliotēkas ātrijā atskaņojām jauno dzejnieku Ziemassvētku dzejoļus.

Vai ir arī tradīcija, ka mājās tie skan pie Ziemassvētku eglītes?

Dagnija Baltiņa: Jā, un man ļoti patīk. Man ir pāris tādi dzejoļi, kurus es mēdzu skaitīt katru gadu, un man patīk tas ritms, kad ir dzejoļi, kurus gandrīz vai tu tā kā tādās laimīgās priekšnojautās jau gaidi. Kad mēs zinām, kurus dzejoļus skaitīšu es, kurus skaitīs mana māsa, kurus skaitīs tētis, mamma, bērni. Un tā ir tāda sava veida rituāla izspēle, kādi dzejoļi vienmēr tiek skaitīti un kas tiek sagaidīts.

Varbūt es varu palūgt vienu pantiņu no kāda no šiem dzejoļiem?

Dagnija Baltiņa: Viens no maniem mīļākajiem ir ”Ruķītis un Mežavecis”. Man ļoti patīk jau tas pats sākums, kas ir:

”Uz visiem kokiem mežā balts guļ sniegs.

Un skaņas mīkstas, tā kā sniega apvēlušās, veļas”.

Tas dzejolis ir milzīgi garš, bet es to visu zinu un man tas ārkārtīgi patīk. Un es arī, Amerikā dzīvojot, to skaitīju Amerikas Ziemassvētkos pie eglītes, kad kopā ar draugiem svinējām. Man vienmēr liekas, ka man pašai tas piešķiļ to Ziemassvētku sajūtu.