Dāvis Sīmanis filmā "Frankenšteins 2.0" apkopojis izziņas ceļojumā gūtās atziņas

Vai novecošana un nāve patiešām drīz vairs nebūs mūsu problēma? Šis ir centrālais jautājums, uz kuru savā jaunajā dokumentālajā filmā ”Frankenšteins 2.0” atbildi meklē režisors Dāvis Sīmanis.

Lai pētītu mūsu sabiedrības apsēstību ar nemirstību, viņš pirms vairākiem gadiem ar radošo grupu devās ceļojumā uz dažādām valstīm, kur sastapa zinātniekus, tehnoloģiju pionierus un pašpasludinātus nemirstības praviešus. Izziņas ceļojumā gūtās atziņas tad arī apkopotas filmā, kas veidota nedaudz ironiskā intonācijā un ar veselīgas skepses piedevu.

Ceļu pie skatītājiem Latvijas kinoteātros filma sāks 14.janvārī.

Filmai tāds diezgan draudīgs nosaukums – ”Frankenšteins 2.0”. Ko tas par filmu pasaka un kādā intonācijā tas būtu jāizrunā?

Dāvis Sīmanis: Visticamākais jāizrunā mazliet ironiskā intonācijā. Kā mēs zinām, Mērijas Šellijas romānā doktors Frankenšteins savu Frankenšteina briesmoni saliek kopā no dažādu mirušu cilvēku daļām un atdzīvina ar elektrības spēku. Attiecīgi šis tēls savā ziņā ir draudīgs, bet viņā ir arī, protams, kaut kas komisks, ņemot vērā, ka viņš nespēj pietiekami kognitīvi iesaistīties dzīvē un komunicēt normālā veidā.

Nu un mēs esam nonākuši tādā laikmetā, kurā izrādās, ka zinātne varēs kaut ko līdzīgu izdarīt. Varbūt ne ar mūsu dzīvēm, bet vismaz to paaudžu dzīvēm, kas mums sekos.

Cilvēkus varēs izveidot no kaut kādām daļām – tehniskām, digitālām vai biotehnoloģiskām daļām, iesaistot arī, protams, mūsu pašu ķermeņu elementus. Vai arī, piemēram, mūs atdzīvinot pēc kaut kāda laika, ja mēs tiekam iesaldēti, guļot kādā krioniskā cisternā.

Tāpēc arī šajā gadījumā tā ir Frankenšteina otrā versija jeb jaunā atnākšana. Bet, protams, ar lielu, lielu ironijas devu, ņemot vērā, ka šobrīd tas viss vēl ir futuroloģiskā līmenī, kaut arī ļoti daudzas lietas zinātnē jau ir pavirzījušās uz priekšu. Savā ziņā tā ir ķeršanās pie salmiņa un nevēlēšanās varbūt apzināties līdz galam savu galīgumu un to, ka agrāk vai vēlāk arī mēs nomirsim un nāve mūs notvers.

Jā, mēs mēģinām uz to paskatīties nevis no lāsta viedokļa, bet tieši otrādi, varbūt ar tādu mazliet cerību, joku un vienlaikus arī mēģinājumu saprast, kur mēs vispār šobrīd visās šajās tehnoloģijās un šajās nākotnes prognozēs atrodamies.