Digitālais rīks "Palīdzības anketa" pasargā cilvēkus no dzīvībai bīstamiem apstākļiem

Jaunās māmiņas ar smagu depresiju, cilvēki ar pašnāvnieciskām domām, mediķi un citu tā dēvēto palīdzošo profesiju pārstāvji – arī viņi ir aizpildījuši jauno digitālo rīku "Palīdzības anketa". Tas ir ļoti liels zinātniskais pētnieciskais darbs, kas iedzīvināts praksē un jau palīdzējis pasargāt daudzu cilvēku veselību no dzīvībai bīstamiem stāvokļiem. Tā intervijā Latvijas Radio pastāstīja Nacionālā psihiskās veselības centra Zinātniskā institūta vadītāja, psihiatre Liene Sīle.

Viņas komanda šo anketu izveidoja, iedzīvināja un vairāk nekā divus mēnešus īsteno praksē. Finansējums nāca no Nacionālā Veselības dienesta inovācijas laboratorijas.

Jūs kā palīdzības anketas idejas autore esat sacījusi, ka anketa ir tapusi zināmā mērā izmisuma dēļ. Darba ikdienā bijis izmisums, redzot, ka cilvēki neatkarīgi no dzīves situācijas, sūdzībām un simptomiem tiek visi ierakstīti vienā garā rindā. Un ka tas ir nežēlīgi pret cilvēkiem, kuriem ir pašnāvības riski vai hronisko psihisko slimību paasinājumi. Tagad ir aptuveni 3000 aizpildītu palīdzības anketu, bet, ja mēs runājam par tādu pašu izmisīgāko, cik bieži un kādās situācijās ir bijusi iespēja jau tagad glābt cilvēkus?

Liene Sīle: Mazliet precizējot, jā, šie ir mani vārdi, un mūsu palīdzības anketas autoru komandā mēs esam astoņi psihiatri. Mēs esam zinātniskie vadītāji, IT speciālisti. Tas ir ļoti liels zinātniski pētnieciskais darbs, kas šobrīd strādā praksē. Un par to vārdiņu "izmisums" – doma bija, ka iepriekš pieteicās visa veida cilvēki ar visa veida, piemēram, pat attiecību problēmām. Piemēram, paaudžu konfliktu, skolas studiju vai romantisku gaidu nepiepildījuma dēļ. Cilvēki ar ne tik augstas prioritātes un pat ne medicīnisku problēmu tika ierakstīti tajā pašā rindā, kur cilvēki ar īstu saslimšanu, ar dzīvībai bīstamiem stāvokļiem. Tas izmisums ir netaisnīgumā, jo katram jau ir savas vajadzības, un mēs nevaram visus vērtēt pēc viena rindas klasifikatora un visiem sniegt vienādu palīdzību.

Šo trīs mēnešu laikā mēs esam tiešām ļoti gandarīti, ka triāžas sistēma jeb prioritizēšana psihiatrijā strādā.

No gandrīz 3000 gadījumiem mēs redzam, ka konsultējam katru ceturto, varbūt katru piekto. Arī no šiem konsultētajiem pacientiem mēs redzam, kad medicīniskie kritēriji neizpildās, ka, iespējams, palīdzība ir jāsniedz citur. Akūtie gadījumi tiek ļoti precīzi prioritizēti. Mums ir pacienti, pieņemti divdesmit četrās stundās, kuriem bijis bail vērsties pēc palīdzības neatliekamā kārtā. Cilvēks ir aizpildījis anketu, mēs viņu esam iedrošinājusi, viņš ir atnācis, un kopīgi esam devušies uz uzņemšanas nodaļu. Un viņš saņēmis augstākā līmeņa akūto palīdzību.