"Dod pieci!": Sniedze Brakovska skolā necieta sportu, bet nu gūst medaļas rogainingā

Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) labdarības maratons "Dod pieci!" izgaismo arī Latvijas iedzīvotāju mazkustīgumu un ar to saistītās veselības problēmas, rosinot ikvienu aizdomāties par kustības nozīmi cilvēka fiziskajai un garīgajai veselībai.

Par to, cik pozitīvs efekts ir regulārai sportošanai, ar ko var sākt nodarboties jebkurā vecumā, pārliecinājusies viena no Latvijas rogaininga sacensību līderēm Sniedze Brakovska. 

„Kaut arī man pašlaik tūliņ būs 45 gadi, mans viedpulkstenis saka, ka mans vecums atbilst 38 gadiem,” stāsta Sniedze Brakovska.

Nenovecot viņai palīdz rogainings, kas ir Austrālijā radies orientēšanās paveids. Tā nosaukums tapis no šīs kustības aizsācēju vārdiem: Rods, Geila un Neils. Rogaininga sacensībās piedalās divu līdz piecu cilvēku komandas. Sniedze sacensībās visbiežāk skrien kopā ar savu vīru.

Atšķirībā no klasiskās orientēšanās rogainingā komandas pašas plāno maršrutu, kādā meklēs dotos kontrolpunktus. Uzvar tā komanda, kura noteiktajā laikā atradusi visvairāk kontrolpunktu. Ir sacensības, kurās uzdevuma veikšanai dotas četras stundas, citreiz jāskrien sešas vai astoņas stundas, bet visizaicinošākās ir diennakti ilgas sacensības.

„Skolas laikā man pat ļoti nepatika skriet, ciest nevarēju. Klikšķis notika droši vien saistībā ar pusmūža krīzi, kad liekas, ka vai tad 40 gados dzīve beidzās vai[ jādomā], ko var darīt savādāk. Un tad klikšķis bija šajā [kustēšanās] virzienā. Droši vien, ka liela nozīme bija arī tam, ka iepazinos ar cilvēkiem, kas ar to nodarbojās un savā ziņā arī pavilka līdzi.”

Viss gan sācies ar pārgājieniem un arī pastaigām ar suni, kurš jāved ārā jebkuros laika apstākļos, kamēr kādā brīdī izdomājusi, ka varētu ne tikai iet, bet arī skriet.

Visgrūtākais rogainingā ir 24 stundu sacensības, kurās Sniedze piedalās divreiz gadā, kad kopā noskrieti un nostaigāti 120 kilometri, jo visu laiku skriet nav iespējams. Jāpārvar gan fiziski šķēršļi – krūmāji, purvi un tamlīdzīgi –, gan arī, protams, jānoskaņo sevi nepadoties un neaizmigt.

„Miegs nāk ļoti! Esmu iemācījusies ejot gulēt, un tad ir labi, ka ir komandas biedrs, kas palīdz neiekrist kādā ceļmalas grāvī,” tomēr rodas apziņa, ka vari visu, kas palīdz pārvarēt arī dzīves grūtības. Dažkārt paziņas Sniedzei saka, pateicoties viņas pieredzei, arī paši sākuši sportot.

Sniedzes meita, kurai ir 14 gadu, nodarbojas ar jāšanas sportu, kā arī spēlē volejbolu; tāpat arī šad tad skrien rogainingā. Gandrīz pilngadību sasniegušais dēls toties ir aktīvs florbolists. Pirms diviem gadiem viņi visi kopā ieguvusi balvu kā Ādažu novada sportiskākā ģimene.