Kāpēc cilvēki pastrādā noziegumus? Uz šo jautājumu meklējām atbildes, uzklausot dažādu bijušo ieslodzīto pieredzes un ekspertu skaidrojumus. Noslēdzam piecu ierakstu sēriju ar dzērājšofera stāstu.

Brīvības sajūta un adrenalīns – šie ir divi no iemesliem, kāpēc Edgaram patika braukt alkohola reibumā. Pirms kāda laika viņu varētu dēvēt par rūdītu dzērājšoferi, kuru ne vienu reizi vien pieķēruši likumsargi. Tikai nonākšana aiz restēm mainīja viņa adrenalīna ķeršanas paradumus.

„Bez tiesībām, varētu teikt, es esmu izbraucis visu Latviju, pusi Lietuvas. Esmu sācis kaut kādā piektdienā atpūsties – braukt un tad pamostos pēc divām dienām kaut kur un pat neatceros, kā esmu nokļuvis. Kam tā mašīna ir?”

„Pirmo reizi, kad pieķēra, tad bija doma – laikam ir viss, vajadzētu beigt. Bet līdz nākamajai piektdienai. Un tad atkal turpinājās. Tad atkal ilgu periodu netrāpījos uz ceļu policijas, tad atkal trāpījos. Vairākas reizes es esmu apturēts.”

Edgars bija dzērājšoferis. Viņš saka, ka jau četrus gadus nelietojot alkoholu. Esot pārtraucis dzert neilgi pirms nonāca ieslodzījumā. Savu stāstu viņš uzticēja, vēloties palikt anonīms. Trīsdesmitgadīgā Edgara balss un vārds ir mainīti. Ar alkoholu Edgars iepazinās pusaudža vecumā, kad draudzējās, kā viņš pats saka, ar nepareizajiem cilvēkiem.

„Sākās jau ar nevainīgām pastaigām pēc skolas - pamestas ēkas, stiklu dauzīšana, apzīmēšana ar flakoniņiem. Kaut kā iepatikās tās sajūtas, adrenalīns, kad skrien prom no apsardzes, kad policija dzenas pakaļ. Kaut kā tas tā ievilka. Tika pirkta visāda tehnika – roleri. Tika no vietējās pašvaldības policijas bēgts pastāvīgi. Tika speciāli braukts pie viņiem, lai kaitinātu, un kas tik netika darīts.”

Paralēli Edgars bieži dzēra alkoholu. Sākumā tā bija pārmērīga lietošana, kas vēlāk pārauga atkarībā.

„Kā iedzēru, tā biju uzreiz mašīnā un [vajadzēja] ballēties riņķī. Man bija tas trakums, ka varēja atslēgas slēpt, es tāpat mācēju jebkuru transportlīdzekli „pielaist”, tāpēc tas nebija šķērslis. Lai gan tēvs mēģināja visu laiku slēpt atslēgas, akulumatorus ņemt ārā, bet es vienalga atradu variantu, kā to „pielaist” un aizbraukt nakts vidū.”

Edgaram nebija autovadītāja apliecības. Viņš sāka apgūt ceļu satiksmes noteikumus, taču tad atmeta ar roku. Un viņš nebija vienīgais no draugu kompānijas, kurš sēdās pie stūres dzērumā.

„Mums bija princips tāds – kurš taisnāk nostāv kājās, tas sēžas pie stūres. Prātīgi tas nav, bet kaut kā mani ir bremzējis tas, lai kādā alkohola reibumā es būtu, ja es braucu pie stūres, tad es nekad nepārsniegšu ātrumu. Tāpēc arī bija tā, ka lielākajā daļā [reižu], kad es braukāju, mani nestādināja, tāpēc, ka es braucu pēc noteikumiem un nekad tos nepārkāpu.”

Edgars stāsta, ka policija viņu apturējusi vairākas reizes, taču ne visos gadījumos dzērājšoferis saukts pie atbildības.