Holivudas aktrise Džūlija Robertsa iepazīstina ar jauno filmu "Pēc medībām"

Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā sestdien, 18. oktobrī, Latvijas pirmizrādi piedzīvos itāļu kinorežisora Lukas Gvadanjīno filma “Pēc medībām” (After the Hunt). Filmas nosaukumu iedvesmojis leģendārā valstsvīra Oto fon Bismarka teiciens: “Cilvēki nekad nemelo tik daudz kā pēc medībām, kara laikā vai pirms vēlēšanām”. Filmas kontekstā tas tulkojams kā komentārs par to, ka mēs nevaram būt patiesi un taisnīgi pret citiem, ja tādi pirmkārt neesam paši pret sevi.

Par darbu filmā kinožurnāliste Kristīne Simsone iztaujāja ASV kinoaktrisi Džūliju Robertsu.

Filma “Pēc medībām” ir itāļu kino meistara Lukas Gvadanjīno raksturīgajā izsmalcinātajā vizualitātē ieturēts stāsts par Jēlas universitātes akadēmiskās filosofijas apcirkņiem 2019. gadā. Gvadanjīno ir labi pazīstams kino gardēžu lokos – viņš ir uzņēmis izcilo pieaugšanas stāstu “Sauc mani savā vārdā” ar Timoteju Šalamē, kā arī pasaulīgo baudu drāmu “es esmu mīlestība” ar Tildu Svintoni.

Galveno lomu filmā “Pēc medībām” atveido oskarotā un daudzās leģendārās filmās, piemēram, “Jaukajā sievietē” un “Erinā Brokovičā” spēlējusī amerikāņu kinozvaigzne Džūlija Robertsa (Julia Roberts). Viņai līdzās ir trīsdesmitgadnieku paaudzes aktrise Ajo Edebiri, kas pazīstama no populārā ķēķa seriāla “Lācis” (The Bear). Robertsas varone ir klusi ambicioza filosofijas profesore, kurai ir ciešas attiecības gan ar vienu no kolēģiem, gan vienu no savām studentēm – Edebiri spēlēto Megiju. Gluži vai hičkokisks saspīlējums sākas brīdī, kad Roberstas varone Irma Imhofa uzzina to, ka viņas kolēģis pēc kādas hēdonistiskas ballītes ir smagi pārkāpis robežas attiecībās ar Megiju. Gan studentes, gan apkārtējo gaidas pret to kā Robertsas varonei būtu šajā situācijā jārīkojas, kāpina spriedzi. Taču vai morāles un ētikas normas, par kurām tiek diskutēts akadēmiskajā vidē un pie smalkas vīna glāzes ir tik viegli attiecināmas uz realitāti, īpaši, ņemot vērā to, ka dzīvojam nebūt ne perfektā pasaulē, un mūs ir veidojušas pieredzes, kas ne vienmēr bijušas labvēlīgas?

Kristīnei Simsonei bija iespēja filmu noskatīties Britu Filmu institūta rīkotajā Londonas kinofestivālā, kur viņa satika arī filmas radošo komandu, toskait aktierus. Lai arī žurnālistu lielā pieprasījuma dēļ intervijai atvēlēts vien pavisam īss laika sprīdis, pagūstu aktierus iztaujāt par to, vai filma savā ziņā ir uztverama kā konkrētā laika iemūžinājums, jo pasaule šo sešu gadu laikā ir tik neatgriezeniski mainījusies, ka filmas notikumi, iespējams, ritētu citādāk, ja norisinātos mūsdienās; lūk, ko saka Robertsa:

“Manuprāt, 2019. gads bija interesants tālab, ka tas bija laiks pirms kovida. Tad piedzīvojām pēdējās liberālās, brīvās vides atblāzmas, ko neviens no mums līdz galam nenovērtēja, līdz brīdim, kamēr netikām ieslodzīti savos mājokļos. Es domāju, ka tieši tas lielā mērā ietekmēja šī konkrētā laika izvēli. Bet tas, ko jūs jautājat, vedina uz īstu domu virpuli.”