Inga Vanaga Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību (LIZDA) vada jau desmit gadus un pirms divām nedēļām, esot vienīgā pretendente uz šo amatu, atkal pārvēlēta. Latvijas Radio Vanagu iztaujā gan par nesenajām vēlēšanām, gan iespējamām izmaiņām skolu finansēšanā, gan arī citām izglītības nozares aktualitātēm.

Kāpēc nav konkurences uz šo amatu?

Inga Vanaga: Acīmredzot biedri redz to, ka ir mums vēl kopīgs ceļš ejams, lai sasniegtu mums svarīgu jautājumu risinājumus. Jā, ne uz manu šo amatu, ne arī uz priekšsēdētāja vietnieka amatu nebija citu kandidatūru, bet katram LIZDA biedram bija iespēja izvirzīt kādu vai pašam pieteikties, bet es to drīzāk traktētu kā uzticības mandātu, ko ļoti augstu vērtēju.

Pārsteidz, ka jūs slavē pat Saeimas deputāti. Vai arodbiedrības vadītājam tomēr nebūtu jābūt politiķiem neērtam cilvēkam?

Inga Vanaga: Domāju, ka es esmu ļoti neērta. Protams, ka ir patīkami dzirdēt atzinīgus vārdus, jo tā sadarbība ir dažāda, ir arī asākas vārdu pārmaiņas bijušas. Pēdējos piecos gados mums ir bijušas sešas protesta akcijas gan pie Saeimas ēkas, gan ir bijis arī pie valdības ēkas. Ir bijis gan streiks, gan gājiens ar tūkstošiem cilvēku ielās. Viņi [politiķi] jau arī uzsvēra to, ka jā, mēs esam klātesoši pie visiem jautājumiem. Tā vienkāršoti sakot: nekas par mums bez mums. Un acīmredzot to viņi arī novērtēja to, ka mēs tiešām pārstāvam biedru intereses. Arī SKDS pētījums un arī LETA veiktais monitorings ir apstiprinājums tam, ka mēs esam redzamākā un dzirdamākā arodbiedrība. Es pieļauju domu, ka tas kompliments un mūsu darba novērtējums arī sasaistās ar to, ko neatkarīgas institūcijas arī konstatējušas.