Izstāde "Ticēt un kalpot" Okupācijas muzejā vēsta par represijām pret garīdzniekiem

Ar Klusās nedēļas un gaidāmo Lieldienu noskaņām cieši sasaucas izstāde ”Ticēt un kalpot”, kas atklāta Okupācijas muzejā. Tā vēsta par okupācijas varu represijām pret garīdzniekiem un citiem ticīgajiem, kā arī šo cilvēku ticības spēku, ko viņi saglabāja arī ļoti smagu pārbaudījumu laikā.

Izstādē var uzzināt stāstus par visu kristīgo konfesiju pārstāvjiem, stāstus papildina arī dažādi priekšmeti, kas grūtībās kalpoja kā mierinošs atbalsts, bet ko bieži vien vajadzēja turēt slepenībā. 

”Lūk atkal diena, spilgta un saulaina – 27.marts, kura tāpat ātri aizlidos, kā iepriekšējās. Ar katru stundu mēs pietuvināmies Mūžībai, kur nav ne bēdu, ne nopūtu.”

Izstādes veidotāja Aija Ventaskraste lasa fragmentu no pareizticīgo priestera Nikolaja Trubeckoja vēstules sievai, kas rakstīta gandrīz tieši pirms 80 gadiem – 1946.gada martā no ieslodzījuma nometnes Sibīrijā. Vēstulē viņš piemin, ka, lai arī viņa rakstītais var šķist sēru tonī, patiesībā viņš nav zaudējis dzīvesprieku un optimismu, jo neaizmirst, ka ir kristietis, un viņš vienmēr atkārto lūgšanu – ”grūtsirdības garu nedod man”.

”Un arī paraksta vēstuli: ”Cieši, cieši skūpstu mūsu mīļos bērniņus un tevi, mana mīļā sieva.”.

Nikolajam Trubeckojam mājās ir palikuši trīs pavisam mazi bērni, padomju režīms viņu sodījis par dzimtenes nodevību un aktīvu pretpadomju darbību.

Kopumā izstāde iepazīstina ar desmit dažādu konfesiju garīdznieku likteņiem, daļa no viņiem ieslodzījumā arī gāja bojā. Viņu vidū katoļu garīdznieks Jānis Mendriks, kurš Vorkutā strādāja ogļu raktuvēs, nometnē slepeni vadīja dievkalpojumus, dalīja komūniju un pieņēma grēksūdzes. Izstādē apskatāma metāla etvija, kurā viņš glabāja Vissvētāko Sakramentu, un viņa rožukronis, izgatavots no maizes.

Viena no apsūdzībām viņam bija, ka viņš noturējis aizlūgumu nacionālā partizāna piemiņai, ko režīms dēvēja par pretpadomju bandu dalībnieku atbalstīšanu.

Par sadarbību ar nacionālajiem partizāniem 10 gadus ieslodzījumā piesprieda arī luterāņu mācītājam Paulam Birzulim.

Izstādē redzēsim arī dažādus ar ticības dzīvi saistītus priekšmetus, kas grūtībās kalpoja kā mierinošs atbalsts un kas dažkārt bija arī rūpīgi jāslēpj. To vidū ir Dziesmu grāmata, ko deportētajai Annai Vijumai bija svarīgi paņemt līdzi 1941. gada 14. jūnijā, arī 19. gadsimta Bībele, kas tāpat izgājusi visus Sibīrijas ceļus.

Izstādē apkopotās liecības par spēju palikt uzticīgam savai pārliecībai arī vissarežģītākajos apstākļos ir ļoti vērtīgas arī mūsdienu kontekstā – uzskata viens no izstādes veidotājiem Mārcis Romancevičs.

Izstāde ”Ticēt un kalpot” Okupācijas muzejā būs skatāma līdz augustam.