Liepājā nedaudz pieaudzis to skolēnu skaits no Ukrainas, kuri izvēlas mācības klātienē. Daudzi sākuši apzināties, ka Latvijā jāpavada ilgāks laiks vai jāveido nākotne šeit, tas mudina mācīties arī latviešu valodu. Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskolas 12. klasē mācās 17 gadus jaunais Jegors Harčenko no Ukrainas. Viņš jau brīvi runā latviski un veiksmīgi nokārtojis arī latviešu valodas eksāmenu. Jaunieša vecāki strādā Liepājā, bet pats jau kaļ plānus par ārsta profesiju.

Liepājas Izglītības pārvaldes informācija liecina, ka šobrīd pilsētas skolās mācās 95 skolēni no Ukrainas, aptuveni 40 pirmskolas izglītības iestādēs. Astoņi skolēni mācās Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskolā. Direktora vietniece izglītības jomā Kristīne Novade atceras, cik šokējoši bijuši notikumi kara sākumā un neziņa, kā notiks ukraiņu bērnu mācības skolās, tad tagad ir pašiem ar ko lepoties. Viņa min 17 gadus jauno Jegoru Harčenko, kuram izdevies apgūt valodu un iejusties.

"Tas ir arī tas mūsu veiksmes stāsts vienlaicīgi, jo sapratām, ka jāintegrē mūsu skolas vidē. Skolēns, kurš nonāca pie mums pats pirmais, es kā tagad atceros, ka tas bija marts. Es biju klases audzinātāja, viņš nonāca manā klasē," stāsta Kristīne Novade. "Protams, ka sākums nebija viegls, iejusties un arī klasei to pieņemt, bet tā kā tas bija marts un līdz eksāmeniem bija palicis īss mirklis, tad pats jaunietis gribēja iejusties klasē, arī klasei izdevās pieņemt. Jaunietis ir palicis mūsu skolā un jau optimālā līmenī nokārtojis arī eksāmenus."

„Es runāju latviski ar saviem draugiem. Pagājušā gadā man arī bija eksāmeni, arī latviešu valodā bija vairāk nekā 60%, es domāju, ka tas ir labs rezultāts. Tagad arī gatavojamies eksāmeniem, man būs eksāmens gan ķīmijā, gan bioloģijā, tur nav tikai latviešu valoda, bet arī profesionālā valoda, bet es eju uz priekšu.”

Jegors Harčenko pirms kara dzīvojis Zaporižjā, bet tētis jau pirms tam strādājis rūpnīcā Liepājā, tāpēc bijis skaidrs, kurp ģimenes dosies. Ar vecākiem ir braucis arī kara laikā uz Ukrainu, taču fonā regulārās trauksmes sirēnas vēl vairāk stiprinājušas pārliecību, ka šobrīd dzīve jāveido Latvijā.

„Es atceros to dienu, tas bija ceturtdien, 24. februārī, es pamodos un mamma teica, ka mūs bombardē. Man tajā dienā bija online nodarbības ķīmijā, es nezināju, ko darīt, bet pēc nedēļas sapratām, ka jābrauc uz Latviju.”

Ir pagājis laiks un ģimene iejutusies Liepājā. Jaunietis jau skaidri zina, ar ko vēlas nodarboties un kur studēt pēc 12. klases absolvēšanas.

„Es gribu kļūt par ārstu. Kad dzīvoju Ukrainā, jau divu trīs gadu vecumā to izvēlējos. Es gribētu būt ķirurgs, kā sanāks, vienkārši gribu palīdzēt cilvēkiem.”

Tomēr ne visiem jauniešiem un arī vecākiem izdodas pieņemt faktu, ka Latvijā būs jāuzturas ilgāk, stāsta Kristīne Novade. Kopumā Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskolā pa šiem kara gadiem bijuši 20 skolēni no Ukrainas.