Tuvojoties Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, saruna ar kordiriģentu Oskaru Jeski, kurš strādā gan ar bērnu un jauniešu, gan pieaugušo koriem. Taču savos skolas gados viņš Dziesmu svētkos nepiedalījās, jo nebija tādas iespējas.

Oskars Jeske: Es bērnībā dziedāju. Bet es dziedāju bērnu popgrupā, un tajā skolā, kurā es mācījos, kora nebija. Nevis man nepatika dziedāt, bet nebija iespējas, man nebija kur dziedāt tā, lai nokļūtu Mežaparka estrādē un lai nokļūtu šajā dziesmu svētku kustībā. Vēl joprojām Latvijā ir daudz skoli, kurās kora nav. Protams, tas ir saistāms arī ar demogrāfisko situāciju: ir mazas skolas un mazā skolā izveidot kaut ko tādu stabilu ir ārkārtīgi grūti, bet uzreiz var akcentēt, ka ir arī ļoti daudzi piemēri, kur mazās skolās ir fantastiski kori un ansambļi. Un vieni no vislabākajiem Latvijā. Man personīgi prieks pazīt Lindu Vītolu, kas strādā Tilžas pamatskolā. Tilžas ir apdzīvota vieta Balvu novadā un maza skola, bet viņi izveido tur ansambļus, kas piedalās balsu konkursa finālā, un kori, kas nodzied uz augstāko pakāpi - 48 49 punkti. Tas ir vienkārši fenomenāli! Apbrīnojami!

Uzreiz arī jāpasaka par situāciju manā – mūzikas skolotāju – cunftē. Arvien grūtāk ir atrast mūzikas skolotāju. Un bieži vien ir arī tāda situācija, ka cilvēks, kurš sāk strādāt skolā par mūzikas skolotāju, viņš ir tiesīgs strādāt par mūzikas skolotāju, jo beidzis Mūzikas akadēmiju. Piemēram, instrumenta spēles klasi, piemēram, flautas spēles pedagoģiju, un arī ar šādu izglītību var strādāt par vispārējās izglītības mūzikas skolotājiem. Ir skolas, kas viņam prasa - vajag arī kori vai ansambli. Bet cilvēks, kurš ir mācījies klavierspēles pedagoģiju, viņam ies grūtāk [ar ansambļa vai kora] vadīšanu, un tur sākas pašmācība. Un kā kuram iet… Vieniem iet labāk, vieniem iet grūtāk un citi saka: nē, es varu mācīt mūziku, bet šo es neuzņemos. Un tas ir loģiski.

Sociālajos medijos ir rakstīts, ka arī jūs pats joprojām mācāties Mūzikas akadēmijā.

Oskars Jeske: Šobrīd Mūzikas akadēmijā studēju vēsturisko muzikoloģiju.