Nav cita ceļa, kā katram savā vietā darīt labus darbus – saka rakstniece Laima Kota, atbildot uz jautājumu, kādas ir viņas domas par mūsdienu globālajiem satricinājumiem pasaulē un kā mums pret tiem attiekties.
Šobrīd viņa ir Turcijā, Stambulā, kur dzīvo jau vairāk nekā 10 gadu, bet decembra sākumā uz neilgu laiku bija ieradusies Latvijā, lai piedalītos Prozas lasījumos. Jaunākajiem tulkojumiem veltītajā pasākumā viņa stāstīja par savu darbu pie turku rakstnieka Orhana Pamuka romāna "Mēra naktis" tulkošanas. Romāns latviešu valodā klajā varētu nākt nākamā gada otrajā pusē.
Satieku jūs tieši pēc Prozas lasījumu pasākuma, kurā uzstājās trīs tulkotājas Ingmāra Balode, Māra Poļakova un jūs. Bija ļoti interesanti dzirdēt par šiem gaidāmajiem tulkojumiem, kas būs no poļu, ukraiņu un turku valodas. Kādi ir jūsu pirmie iespaidi, dzirdot ko stāstīja jūsu kolēģes?
Laima Kota: Man ļoti gribējās piedalīties Prozas lasījumos, lai uzzinātu, ko raksta, un šajā gadījumā, ko tulko? Kādas ir tendences pasaulē? Tulkotāji ir tie laivinieki, kas pārvelk valodu no viena krasta uz otru, lai mēs to saprastu. Aina ir tāda, ka tiešām pasaule ir jāglābj! Es nezinu ar kādu sesto vai septīto prātu, bet autori to nojauš. Vienalga, vai viņi rakstītu par slimībām, epidēmijām vai par kādu citu tēmu. Galvenais jautājums ir – kā glābt cilvēci? Tikai katrs autors to pasaka saviem vārdiem. Skarbi un ļoti tieši!
Vai arī par Orhana Pamuka grāmatu, ko jūs šobrīd tulkojat, var teikt, ka tās centrā ir tieši šis jautājums?
Laima Kota: Ar turkiem ir interesanti, jo turku nācijā, man šķiet, joprojām ir spēkā šis skarbais jautājums, ka turki pārdzīvo savas impērijas bojāeju. Bieži vien mēdz jautāt, kādēļ turki vienmēr ir ar tādām sažmiegtām sejām? Labākā atbilde ir – viņi pārdzīvo impērijas bojāeju 1918.gadā. Pamuks ļoti labi šajā pēdējā grāmatā pastāsta par šīs bojāejas un augšupcelsmes būtību. Viņš dod atbildi, kāda tā var būt.
Pārējās tulkotājas šodien stāstīja, kādas emocijas viņas līdzpārdzīvo, tulkojot tekstus, es viņām piekrītoši māju ar galvu, jo es arī, tulkojot pašas beigas šai grāmatai "Mēra naktis" , aiz laimes apraudājos, jo tur – karogs, pēctecība, mazmazmazbērni. Bijušās impērijas jau ir aizmirstas, bet svarīgi ir, kas būs tālāk, kā cilvēki dzīvos tālāk. Biju dziļi kustināta, un tās bija laimes asaras, ko es slaucīju pie grāmatas pēdējiem vārdiem.
Pa vidu? Šī Pamuka grāmata taču ir par mēri, un pa vidu ir tik fizioloģiskas šausmas, ka taisni baisi lasīt un baisi tulkot. Bet pēc tam ir izklāsts, kurā ļoti interesanti izsekot, kā Osmaņu impērija lēnām iet bojā, kā tā 600 gadu laikā ir radusies, kad tai bija uzplaukumi un kā lēnām dažādu iemeslu dēļ tā samazinās. Tiek pieminētas arī šīs jaunās panislāmisma teorijas, kas tagad lēnām atkal atgriežas vadoņu prātos. Tas ir ļoti interesanti, kā autors šos vārdus vai domas var ielikt savu varoņu mutēs.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
LSM.LV / Literatūra
Komentāri (2)
Un vēlreiz, mans milzīgākais pārmetums ir tieši mūsu literātiem un viņus apkalpojošajiem žurnālisitiem. Nu nav un nekad nav bijusi izcila un ļoti populāra sērija Mans XX gs. Sākot jau ar to, ka bibliotēkās to sērijas grāmatu varbūt ir tagad ( e bibliotēkā 3td.lv neatradu ), bet nebija tad , kad par tām sprieda medijos. Piemēram, paņemiet Bankovska 1918, Varbūt latviski pareiza valoda, bet par 1918. gadu tā nepasaka neko. Varbūt tāpēc, ka Bankoviskim vienkārši nebija variantu, jo nopietna, autoritatīva akadēmiska vēstures pētījuma par 1918.gadu mums taču nav. Mums joprojām nav īsa populārzinātniska grāmata par Latvijas vēsturi, t.sk. angļu valodā, kuru es , piemēram, varētu nosūtīt kā dāvanu saviem draugiem ārzemēs.
Tādas lietas būtu jārunā, kritiski jāvērtē inteliģencei, nevis tikai jāskandina - klusē latvieti un esi labs. Kā teica Rainis par to jauno laiku ? Ka tas nenāks, ja tam nepalīdzēs.
Es domāju par to saukli - Mana Latvija, mana atbildība. Vai pieņemt politiķu leģitimizēto korupciju un izskērdību, par to klusējot , ir vai nav atbildiba par Latviju? Vai politiķu kabātās nonākušie miljardi ir vai nav korupcija?
Otra lieta, arī mans bet ... piekrītu, ka jāsaka labi vārdi, noteikti. Vēlreiz noteikti, bet manuprāt, mums latviešiem absolūti pietrūkst spēja sarunāties par problēmām, lai rastu risinājumus. Un te ļoti varētu palīdzēt literāti, ja vien viņi varētu. Kota savu spēju līmenī ir darījusi, ko varējusi, bet kopumā - RS ar Jundzi priekšagalā nekad , ne reizi nav izradījusi spēju runāt, rakstīt par literātu kolaborāciju. Repše uzrakstīja savu Bogeni - kaut ko tur bakstījās ar dakšām Debesīs, bet pa tukšo. Faktu, ka literāti pēc deportācijām - arī savu kolēģu deportācijām uz nāvi Sibirījā sanāca uz konferenci Rīgā, lai apsveiktu Staļinu ar Latvijas okupēšanu - tas Repšes un visu citu autoru romānos palicis neskarts temats.
Pilnīgi smieklīgi kā vēl nesen J.Rokpelnis sitās un pilvinājās kā tāds naktstauriņš pret gaismu savā Muzejs , lai aktualizētu inteliģences nodevību, tā izvērtēšanu. Un nekā. Jundze pateica, ka raganu medības nerīkošot, t.i. - atteicās spriest un izrunāt šo tematu.
Arī Hermanis A. , kura aktivitātēm sekoju nav gatavs kolaborāciju attiecināt pirmkārt, uz tiem varas galvas grozītājiem, inteliģenci.
Tāpēc es noteikti neesmu Kotas idejas par laba teikšanu un klusēšanu piekritēja. Tādi mes neko citu kā iznīcību neesam pelnījuši. Ja gribam labāku, taisnīgāku dzīvi, mums pirmkārt, ir jāspēj tas pateikt skaidri un gaiši, ka politiķi, amatpersonas ir rikojušies netaisnīgi. Inteliģencei bija jāspēj pateikt, ka siliņa ir necienīga vadīt valdību. Tā vietā pazemīgs klusums .
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X