Liene Pavlovska izstādē runā par to, kā sadzīvot ar dažādām savas dzīves pieredzēm

Laikmetīgās mākslas telpā "TUR" Tallinas ielas kvartālā no 9. janvāra skatāma mākslinieces un scenogrāfes Lienes Pavlovskas izstāde "Gruzdošie zibšņi". Tas ir metaforisks un daudzslāņains stāsts par to, kā sadzīvot ar dažādām savas dzīves pieredzēm, arī ļoti sāpīgām un traumatiskām, un neļaut tām destruktīvi ietekmēt dzīvi.

Izstādi veido lielformāta instalācijas, veidotas no padomju laikos raksturīgiem materiāliem, kas katrā skatītājā – atkarībā no viņa pieredzes – raisa atšķirīgas asociācijas un atmiņas.

Liene Pavlovska: "Vēlme bija radīt telpu. Noteikti negribējās, lai tā ir nomācoša, depresīva un skumja telpa, bet gan mierīga telpa, kurā var eksistēt gan priecīgais, gan ārkārtīgi skumjais reizē. Jā, tas bija virsmērķis" 

Lienes Pavlovskas radīto telpu piepilda lielformāta instalācijas. Galvenie izejmateriāli tām ir padomju laika tapetes ar ornamentiem un dabas motīviem, kā arī pelēcīgas nokrāsas fotoalbumu lapas. Tās šūtas kopā viena pie otras, kārtu pa kārtai un slāni pa slānim, līdz izveidojušas lielus dažādas formas objektus. Šuvumi un savienojumi pasniegti raupjā estētikā, kas ir apzināta, jo arī pats izstādes stāsts nevairās no raupjā, negludā un nepilnīgā, kas ir neizbēgama ikvienas cilvēka dzīves sastāvdaļa. Katrā no objektiem kā negaidīts akcents iestrādāti mazi akvareļdarbi, kas sasaucas ar izstādes nosaukumu "Gruzdošie zibšņi". Tie simbolizē atmiņas un pieredzes, arī ļoti sāpīgas, ar kurām mums jāmācās sadzīvot tieši tāpat kā ar pozitīvo pieredzi mūsu dzīvē. Par to arī izstādes stāsts.

Vistiešāk piedzīvoto personisko pieredzi atklāj mazo akvareļu vai gruzdošo zibšņu nosaukumi - "acu skats paģiru rītā", "sega, ar ko aizklāja durvju caurumu, kad stikls bija izsists". Taču līdzās šiem ir arī siltie atmiņu zibšņi, un kopumā izstāde ir daudz vairāk asociatīva un metaforiska nekā tieša un konkrēta.

Tieši tas ir mākslas spēks, ka arī par ļoti skarbām tēmām caur to var runāt saudzīgāk un iejūtīgāk – uzskata Liene Pavlovska.

Instalācijās izmantotie padomju laika materiāli – tapetes un fotoalbuma lapas - ir atsauce gan uz pašas autores pagātnes atmiņām, gan šī laika ietekmi uz mūsu sabiedrību kopumā.

Izstāde tapusi ciešā sadarbībā ar mākslinieku no Nīderlandes, izstādes kuratoru Edvardu Shautenu. Lai arī vairākus gadus dzīvo Latvijā, viņš it īpaši uz padomju laika reālijām un atstātajām sekām joprojām ir vairāk skatītājs no malas. Strādājot pie izstādes, abiem ar Lieni bijušas garas un ļoti interesantas sarunas, kas palīdzēja izkristalizēt arī galveno izstādes kodolu.

Eduards Shautens stāsta, ka lai arī izstādes pamatā ir autores ļoti personisks stāsts, izstādes vēstījums ir daudz plašāks – gan sociālā, gan politiskā, gan vēsturiskā kontekstā. Dzīvojot Nīderlandē, Eduardam Shautenam pašam bija izveidojusies vairāk melnbalta izpratne par to, kas notiek aiz dzelzs priekškara, bet Latvijā viņš saskāries ar ļoti dažādām attieksmēm. Ar skatu no malas – alkoholismu Latvijā viņš saskata kā milzīgu un cilvēkus ļoti degradējošu problēmu, kam ir ļoti stipras saknes padomju laikos, un kurators uzskata, ka par to ir drosmīgi un daudz jārunā visos līmeņos, un Liene Pavlovska to ļoti spēcīgi dara savā mākslā.

Izstādi "Gruzdošie zibšņi" laikmetīgās mākslas telpā "TUR" varēs apskatīt līdz 8.februārim.