Klusajā nedēļā Latvijas Radio uz sarunu par svētku gaidīšanas laiku aicināja Latvijas universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes vadošo pētnieku un Rīgas Lutera draudzes mācītāju Linardu Rozentālu. Galvenais sarunas temats – Lieldienas un to nozīme mūsu satrauktajā laikā, ar ko mierināt sevi un – kāda nākotne sagaida kristietību.

Kas ir Lieldienas Latvijā, mūsu kultūrā, vai tie reliģiskie svētki, tautas svētki, valsts svētki? Kur ir tā robeža?

Linards Rozentāls: Es domāju, ka Lieldienas saistās ar ļoti svarīgiem šim laikmetam, šim laikam jēdzieniem, tādu iekšējo sajūtu, ka tie ir svētki, kuros mēs atceramies, ka ir cerība, ka vienmēr, pat vislielākās tumsas, vislielāko pārbaudījumu, krīžu priekšā cerība pastāv. Un šie ir tādi neparasti svētki, kur ir savijies gan reliģiskais, gan kulturālais, gan varbūt tas, kas saistās jau ar Bībeli, ar kristietību. Bet arī tur ir sava dziļākā jēga tam, ka šajos svētkos mēs pamanām, ka visa eksistence, visa realitāte pastāv no kādiem ritmiem un ka ir laiks, kur patiešām šķiet, tas rīts nekad nepienāks, tā saule nekad neuzlēks, un liekas, ka ir tumšākais nakts vidus. Tomēr šo realitāti caurstrāvo kaut kāda lielāka par mums jēga, lielāka par mums nozīme, kāds dziļš ritms.

Es domāju, ka Lieldienas ir svētki, kas mums to atgādina, ka mēs piederam ne tikai savai lineārai dzīvītei, savam dzīves nogrieznim, kam mēs piederam nevis realitātei, kur mums kaut kā jāmēģina obligāti par kaut ko būt, kaut kādā ziņā pēc iespējas vairāk sagrābt, saķert, lai mēs kaut kas te būtu, bet ka mēs varam būt daļa no kāda liela, liela ceļa.

Dievs kā šīs realitātes radītājs, veidotājs, caurstrāvotājs. Un ka šie svētki saka: vienmēr var būt savādāk, tā pasaule, kādi viņa šobrīd ir, viņa obligāti nepaliks tāda, kāda viņi ir. Man liekas, arī ticība ir ne tik daudz atbalsta spieķis, kur es eju un mēģinu tikt visam cauri, kas manā dzīvē ir. Drīzāk kā tāds ceļš, kas iet kalnā un lejā, ceļš, kas ir pieejams katram, kas patiesībā ir katrā cilvēkā, ne tikai kādos īpaši izredzētos.

Patiesībā Lieldienas ir kaut kas tāds ļoti vispārcilvēcisks, kas pasaka, ka gaisma ir stiprāka par tumsu, mīlestība stiprāka kā naids. Un tas notiek vienmēr.