Kopš Krievijas sāktā kara Ukrainā 2022.gadā Latgales lielākajās slimnīcās Rēzeknē un Daugavpilī darbu uzsākuši vairāk kā 20 ārsti no Ukrainas. Slimnīcas reģionos nereti saskaras ar mediķu trūkumu un tādēļ dažādie speciālisti no kara plosītās Ukrainas ir milzīgs ieguvums. Taču pašiem atbraukušajiem ārstiem strādāt Latvijas slimnīcās nozīmē apgūt citu, daudz eiropeiskāku medicīnas sistēmu un paralēli mācīties latviešu valodu, jo slimnīcas dokumentācija arī Ukrainas ārstiem jāpilda latviski. Taču tie, kas te darbu sākuši, prom dziļāk uz Eiropu vairs nesteidz.

Andrejs Kozlovs ir no Ukrainas, viņa dzimtā pilsēta Oleški Hersonas apgabalā joprojām ir okupēta. Ar ģimeni Latvijā viņš dzīvo jau nedaudz vairāk kā divus gadus. Andrejs ir internists Rēzeknes slimnīcā. No pašiem Ukrainas dienvidiem Andreju ar sievu un diviem bērniem uz Rēzekni piespieda pārcelties karš. Karu viņš sagaidīja darbā slimnīcā.

Ukrainu viņš pameta pusgadu pēc kara sākuma visu okupācijas laiku viņš turpināja darbu vietējā slimnīcā. Situācijai pasliktinoties, pamest dzimto vietu Andrejs izlēma bērnu dēļ, jo negribēja, lai viņi izaug ar Krievijas propagandu.

2022.gada augustā, nespējot vairs izturēt dzīves apstākļus tur, viņš ar ģimeni un otrs kolēģis arī ārsts ar ģimeni iekāpa automašīnās, lai dotos prom. Caur paziņu paziņām uzzināja par kādu sievieti Rēzeknē, kas bija gatava palīdzēt ar dzīvesvietu. Un turoties pie šīs virtuālās pazīšanās, devās septiņu dienu ceļā cauri Krievijai, jo cauri Ukrainai ceļš bija vēl bīstamāks.

Kāda rēzekniete Ukrainas ārstu saimes pie sevis izmitināja un jau otrā dienā aizveda uz vietējo slimnīcu, lai palīdzētu iekārtoties darbā. Kopš tā brīža Andrejs un viņa kolēģis palikuši Rēzeknes slimnīcā.

„Esmu ļoti pateicīgs Latvijai, šai labajai sievietei, mūsu slimnīcai. Galvenais, ka es jūtos noderīgs, ka ir darbs, ka es nedzīvoju uz kaut kādiem pabalstiem, ka varu nodrošināt savu ģimeni. Paldies Dievam man palīdzēja, un tam esmu pateicīgs!”

Šobrīd viņa dzimtā pilsēta, kur agrāk bija četras skolas, slimnīca un 30 tūkstoši iedzīvotāju, lielākoties ir iznīcināta, vai appludināta pēc Kahovkas hidroelektrostacijas uzspirdzināšanas. Tie, kas palikuši lielākoties jau gadu dzīvo bez elektrības un gāzes. Vairāki Andreja kolēģi gāja bojā, daudzi izbrauca no Ukrainas. Tāpēc atgriezties viņam īsti vairs nav kur.

Šobrīd lielākais izaicinājums ir apgūt latviešu valodu. Tekoši runāt gan vēl nesanāk, bet medicīniskos terminus jau apguvis un ar pacientiem lēnām var sazināties. Dokumentācijas aizpildīšana latviski bijusi pirmā prioritāte.

„Mēs vienmēr esam jutuši atbalstu, esmu pateicīgs ne tikai slimnīcai, bet arī kolektīvam arī citiem cilvēkiem, kas palīdzējuši adaptēties.”