Mūzika palīdz dzīvot. Arnis Mednis pēc insulta spēku rod garīgumā

Šīs zemes gaitu galvenais uzdevums ir meklēt ceļu pie Radītāja – uzskata mūziķis Arnis Mednis. Viņam šī atziņa ir daudz kas vairāk par klišejiskiem un nodeldētiem vārdiem, jo tā ir iegūta ļoti personiskā pieredzē. Pirms 15 gadiem Arnis piedzīvoja smagu insultu. Viņš uzskata – tikai brīnums atgrieza viņu dzīvē, par ko viņš ir ļoti pateicīgs. Tagad mūziķa fiziskās iespējas ir ļoti atšķirīgas no laika pirms slimības, bet garīgā dzīve ieguvusi daudz plašākas dimensijas. Taču mūzika joprojām ir neatņemama viņa būtības daļa, un kā saka Arnis – tā viņam palīdz dzīvot.

8.maijā Rīgas Svētā Jāņa baznīcā notiks Arņa Medņa garīgās mūzikas koncerts "Zilākalna mesa".

Baiba Kušķe: Paldies, ka varu paviesoties jūsu mājās, kur ir arī jūsu studija, kurā mēs tieši šobrīd atrodamies. Tāpēc vispirms gribu jums pavaicāt, kas jums aktuālākais tieši šobrīd ir mūzikas jomā? 

Arnis Mednis: Tas ir 8. maijā gaidāmais garīgās mūzikas koncerts, kurā skanēs gan mana "Zilākalna mesa", gan arī skaistākās garīgās dziesmas, tādas kā "Ave Maria", "Panis Angelicus" un citas. Ērģelnieks Aivars Kalējs nospēlēs arī kaut ko no Baha kompozīcijām. 

Kādu vēstījumu jūs esat ietvēris šajā skaņdarbā, un kāpēc tā ir "Zilākalna mesa"? 

"Zilākalna mesa" tā ir tāpēc, ka man to komponēt ienāca prātā, kad es biju aizbraucis uz Zilokalnu. Tā ir ļoti, ļoti sena latviešu svētvieta. Arī pirms kristīgās ticības tur bija garīgais centrs, pazīstams pat Romas impērijā. Uz turieni devās ne tikai leti, bet arī cilvēki no dažādām tālām zemēm. Mani iedvesmoja šīs vietas atmosfēra. Mesai ir visas sešas klasiskās daļas, sākot no "Kyrie Eleison" līdz "Agnus Dei". 

Lieldienas ir Augšāmcelšanās svētki. Man šķiet, ka jūsu dzīve arī savā ziņā ir tāds augšāmcelšanās stāsts…

Varbūt nelielas paralēles var vest, bet man liekas, tas būtu pārāk augstprātīgi šai ziņā izmantot kaut kādus salīdzinājumus. Jā, taču tāds brīdis bija, kad Radītājs, man, tā sakot, pasniedza roku, un es varēju atgriezties no viņsaules.

Kā jau esmu stāstījis, operācijas laikā es biju diezgan tuvu tam "otram krastam". Es tur varbūt gluži vēl nebiju, bet ļoti tuvu gan.

Vispirms bija tumsa. Pilnīgi absolūta tumsa, visur melna. Tas bija tā dīvaini, jo, pirmkārt, jau operācijas laikā, skaidrs, ka es biju bez samaņas. Taču kaut kāda manis daļa, es nezinu, vai tā bija dvēsele vai kaut kas cits, bija it kā vēl šeit un apzinājās visu to, kas notiek. Un kādā brīdī es sapratu, ka es mirstu. Visu ķermeni šūnu līmenī pārņēma šausmīgas bailes, jo mans fiziskais ķermenis uz to reaģēja, saprotot, ka tūlīt beigs eksistēt. Un tad bija tā, ka es vērsos pie Radītāja ar lūgumu pēc palīdzības un glābšanas.

Kad es sāku lūgt, tad tajā viscaur esošajā melnajā tumsā kaut kur no augšienes parādījās ļoti maza tāda kā zvaigznīte, tāda kā gaisma, un tā nāca arvien tuvāk, tuvāk un palika arvien gaišāka.

Es, kā jau operācijas laikā, biju pieslēgts pie visādiem dzīvības kontroles aparātiem. Kā man vēlāk stāstīja dakteri, visi mani rādījumi bija ļoti slikti, faktiski manam fiziskajam ķermenim tuvojās beigas, un tad kaut kādā vienā brīdī, kas droši vien sakrīt ar to mirkli, kad nāca gaisma, pēkšņi rādītāji momentā palika strauji labāki. Tas bija kā brīnums. Es atgriezos, vai drīzāk, jāsaka, mans fiziskais ķermenis atgriezās, jo acīmredzot dvēsele jau nepazūd, jo, kamēr es biju komā, kaut kāda daļa no manas būtības bija joprojām funkcionējoša.