No mākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres atvadoties

Viņai piemita bezgalīga ticība cilvēcībai un gaismai. Bezgalība ir vārds, kas precīzi raksturo viņu pašu un viņas mākslu – tā par tekstilmākslinieci Edīti Pauls-Vīgneri saka viņas kolēģi un domubiedri. 23. februārī izcilā un tautā mīlētā māksliniece devās mūžības ceļā un šodien, 28. februārī, Rīgas Krematorijas Lielajā zālē pulksten 12.00 būs atvadīšanās no viņas.

Edīte Pauls-Vīgnere: "Tad es tādā azartā iegāju, ka es tikko kā vienu beidzu, tā otru sāku. Un man gribas vēl un vēl taisīt, jo idejas neizsīkst, tās nāk aizvien klāt un arvien plašāk un interesantāk."

Šie ir pirms 10 gadiem teikti Edītes Pauls-Vīgneres vārdi, kad viņa tikko bija beigusi darbu pie jaunas izstādes. Šajos vārdos spilgti atklājas viņas būtība – viņa bija azartiska, aizrautīga, neizsmeļami radoša, ar apbrīnojamām darba spējām. Fiziskās un dvēseles sāpes, kas jau ilgus gadus bija viņas pavadones, darbs viņai palīdzēja remdēt un viens pēc otra radās ļoti oriģināli, skaisti un idevesmojoši mākslas darbi.

Ar to, ka ir viņas mācekle, lepojas tekstilmāksliniece Dzintra Vilks. Abas ilgus gadus vienoja cieša draudzība, un lai arī Dzintra zina, ka Edītei pārāk slavinoši vārdi nepatiktu, viņa ir pārliecināta, ka tie ir vairāk nekā pelnīti.

Dzintra Vilks: "Vienā vārdā – karaliene. Viņa, protams, protestētu, bet nu viņa vairs to nevar izdarīt, tāpēc mēs varam atļauties viņu šādu saukt. Kāpēc? Tāpēc ka viņai piemita visas īpašības, lai tāda būtu: dižena, talantīga, spēcīga, iedvesmojoša, tautas mīlēta un visiem saprotama. Viss ko viņa radīja, tas bija veltījums mums, viņas tautai, un svētki mums. Un to, cik viņai bija grūti šos svētkus radīt, to zināja tikai viņa pati un vistuvākie viņas cilvēki. Mēs tauta jau saņēmām rezultātu – krāšņu, mirdzošu, iedvesmojošu mākslu".

Edīte Pauls-Vīgnere nešaubīgi apzinājās savu vērtību, bet viņā nebija ne grama augstprātības. Viņa bija labvēlīga pret kolēģiem un draudzīgi kā savējos pieņēma arī jaunos. Šo kā ļoti skaistu personības šķautni izceļ Mākslas akadēmijas profesore, tekstilmāksliniece Ieva Krūmiņa.

Ieva Krūmiņa: "Manas pirmās atmiņas, beidzot Mākslas akadēmiju vēl pagājušajā gadsimtā, - viņa ļoti draudzīgi pieņēma mūs jaunos zaļknābjus kā savējos. Es atceros, pirmajā izstādē viņa pienāca klāt, apsveica ar piedalīšanos, un man – piecas minūtes pēc akadēmijas beigšanas – tas bija ļoti nozīmīgi. Ne vienmēr it tā, ka cilvēki, kas sasnieguši tādas virsotnes, būdami savā lauciņā nepārspēti, ka viņi ar prieku un sajūsmu uzņem nākamo paaudzi.

Un vēl viņa ir piemērs ar augstajiem profesionālajiem kritērijiem, kādi viņai bija. Man liekas, ka viņas darbos nav neviena tukša kvadrātcentimetra, viss ir izdarīts maksimāli labākajā veidā. Piepildīts, blīvs, īsts."

Līdz pat pēdējam mūža brīdim Edīte Pauls-Vīgnere sekoja līdzi ne tikai mākslas procesiem, bet arī politikai. Ļoti pārdzīvoja par notiekošo Ukrainā, katru mēnesi pēc savām iespējām ziedoja Ukrainai un nebeidza cerēt uz gaismas uzvaru – to viņa apliecinājusi arī pēdējā telefonsarunā ar Dzintru Vilks trīs dienas pirms aiziešanas mūžībā.

Dzintra Vilks: "Viņai piemita, manuprāt, tā retā īpašība – pret tumsu un ļaunumu viņa mācēja cīnīties ar gaismu un viņa ticēja, ka cilvēces veselais saprāts tomēr uzvarēs neprātu un ļaunumu.

Viena no viņas mūža daudzajām balvām, ko viņa pelnīti ir saņēmusi, ir Bezgalības balva. Man šķiet, ka tā ārkārtīgi labi raksturo gan viņas mākslu, gan pašu Edīti. Viņa ir bezgalība."

Edītes Pauls-Vīgneres sirds vienmēr karsti degusi par Latviju un Latvijas cilvēkiem, un intervijā pirms diviem gadiem raidījumā "Laikmeta krustpunktā" viņas teiktajā šai saistībā ieskanējās arī sāpīgu pārdomu nots: "Visa tā zināšanu kāre mani nav atstājusi, neskatoties uz sagruvušo ķermeni. Mani interesē, kā Latvijai ies. Vai viņa uzplauks, vai ies uz slikto pusi… Grūti paredzēt. Bet man ir ļoti žēl, ka jaunieši tik vieglprātīgi pamet šo skaisto zemi. Es nesaprotu, kā var palikt kaut kur citur? ".

Edītes Pauls-Vīgneres pašas lielākais mīlestības apliecinājums Latvijai ir viņas milzīgais radošais devums.