Turpinām ierakstu sēriju, kurā skaidrojam, kas slēpjas aiz nozieguma. Šoreiz stāsts par vardarbību grupā.

Pagājušajā gadā Valsts probācijas dienests kriminālsoda izpildē strādāja ar apmēram pusotru tūkstoti cilvēku, kuri pastrādāja vardarbīgus noziegumus. No tiem 55 bija bērni, bet nepilni trīssimti – jaunieši līdz 25 gadiem. Tieši bērni un jaunieši visbiežāk noziegumus veic grupā, jo tā viņi apmierina savas emocionālās vajadzības.

Linda Spundiņa tikās ar kādu 25 gadus jaunu vīrieti, kurš gribētu kaut laiku varētu patīt atpakaļ. Kad viņš vēl bija nepilngadīgs, kopā ar draugu nogalināja savu vienaudzi.

„Tas notika 2016. gadā. Viss spontāni ļoti notika. Es tajā laikā daudz lietoju…. un tā sanāca, ka naudu vajadzēja.”

„Tas bija sevišķi smags noziegums,” diezgan strupi, neko daudz nevēlēdamies par notikušo stāstīt, saka jaunietis. Viņš lūdza neatklāt savu identitāti, tāpēc saucu viņu par Kārli.

„Par nejaušību to arī gluži nevar nosaukt. Nu, mēs telefonu mēģinājām „atspiest” viņam.”

Linda Spundiņa: „Tā kā gribējāt nozagt?”

Kārlis: „Nu, nē. Sākumā mēs vienkārši runājām, lai viņš vienkārši savu telefonu nodod lombardā, lai mēs dabūtu naudu.”

Kārlis un viņa draugs, abi tobrīd piecpadsmit sešpadsmit gadus veci, mēģināja dabūt naudu no kāda sava vienaudža, kuru viņi pazina.

„Man jau nebija vēlmes tur kādam zagt kaut ko, vai kādu nosist, vai kaut ko citu izdarīt. Man bija vēlme vienkārši uzpīpēt! Un telefons ir nauda.”

Naudu puišiem vajadzēja spaisam. Tās ir mākslīgi radītas narkotikas, ko mēdz tirgot kā alternatīvu marihuānai. Taču šīs vielas ir ļoti bīstamas, jo to ietekme uz cilvēku ķermeni ir neparedzama un var radīt nopietnas veselības problēmas.

Kārlis spaisu lietoja ziņkāres dēļ. „Gribēju notestēt”, viņš saka. Bet viss pārauga atkarībā. Puisis spaisa dēļ pat nonāca slimnīcā.

„Bija pārdozēšana, ka pilnīgi ātrie atbrauca. Pēc tam es neko neatcerējos, tad man draugs stāstīja, ka es tur esmu nokritis ar galvu pa priekšu, tur sācis tirināties, putas pa muti nāca ārā. Es pamodos uzņemšanas nodaļā. Tajā pašā dienā pēc pusstundas biju atpakaļ un atkal jau lietoju.”

Latvijā šīs sintētiskās narkotikas jauniešu vidū izplatījās kā sērga. Dažādās tirdzniecības vietās tās pārdeva lielākoties kā vīraku un kaktusu mēslojumu. Nereti šie maisījumi izraisīja halucinācijas un nemotivētu agresiju. Ar problēmu mēģināja cīnīties, ierobežojot to izplatību. Un tam bija panākumi, piemēram, Kārlis aptuveni gadu spaisu.nepīpēja

„Aizvērās tās bodītes – cik nu legālas tās skaitījās, es nezinu, it kā vīraku tirgoja. Tad es vienu dienu satiku savu draugu, kurš laikam, pēc to bodīšu aizvēršanas, bija turpinājis pīpēt, bija dabūjis sakarus, kur var dabūt [spaisu]. Uzpīpēju vienu reizi ar viņu un tad tā arī aizgāja.”

Kārlim vairs nekas cits neinteresēja.

„Līdz tam es, man liekas, vispār biju paipuisītis. Līdz tiem 13 [gadiem] es normāli mācījos, pildīju mājasdarbus, gāju uz treniņiem. Kas mainījās? Es gāju basketbolā, ja nemaldos, man treneris mainījās. Man tas jaunais treneris nepatika. Es vienu dienu vienkārši sarājos ar treneri, aizgāju prom. Es vairs atpakaļ neatnācu un viss! Tad sāku vazāties pa rajončiku un sapazinos tur ar visādiem.”

Kārlis stāsta, ka basketbols tolaik viņam daudz nozīmēja. Vecāki mēģināja viņu pierunāt turpināt trenēties, bet nesekmīgi. Viņiem neveicās arī ar nepaklausīgā dēla savaldīšanu. Ja sākumā viņi vēl mēģināja kaut ko darīt, tad vēlāk atļāva Kārlim dzīvot tā kā viņš pats gribēja.

„Es vienkārši neklausīju. Tad vienā brīdī vecāki pateica, ka viņi vairs nezina, ko ar mani darīt – padevās.”

Viņam iztrūka siltas, ģimeniskas attiecības.

„Nu, mēs nerunājāmies. Mēs dzīvojām vienā vietā un viss. Es atnāku mājās, es sēžu savā stūrī, mamma savā stūrī, tēvs savā stūrī, māsa savā stūrī. Mēs tā kā kopā atradāmies, bet mēs baigi nekontaktējāmies.”

Pusaudža vecumā dzīve bez noteikumiem ir kā riska faktors, lai veidotos pirmie aizmetņi noziedzīgai uzvedībai.

„Tajā laikā man nebija sava viedokļa un tādēļ notika tas, kas notika.”

Kārlis kopā ar draugu noslepkavoja savu vienaudzi.