Turpinām ierakstu sēriju „Aizēnotie motīvi”. Pagājušajā nedēļā jau stāstījām par jauniešu vardarbību grupā. Arī šoreiz stāsts par kādu slepkavību grupā, taču šoreiz nozieguma iemesls meklējams vardarbīgās attiecībās.

Kāda tobrīd apmēram divdesmitgadīga sieviete bija līdzzinātāja sava bijušā drauga slepkavībā. „Bezatbildība vienkārši. Cilvēku pasauca līdzi, tu vienkārši piekrīti un brauc,” par savu rīcību stāsta sieviete. Viņa nesen iznāca no cietuma, kur ieslodzījumā aizvadīja vairāk nekā desmit gadus. Tomēr arī šobrīd pastāv augsts risks, ka vardarbība partnerattiecībās var atgriezties.

„Neviens nedomāja, ka viņu nogalinās. Nevienam nav tiesību vispār atņemt dzīvību cilvēkam!”

„Notika tāda situācija, ka cilvēki gribēja kaut kādā veidā man izpalīdzēt, bet nerēķinājās ar to un beigās nogalināja cilvēku. Un es biju arī tur klāt.”

Stāsta kāda sieviete. Viņa nevēlējās atklāt savu īsto balsi, kā arī lūdza sevi dēvēt par Guntu.

Gunta ir sieviete virs trīsdesmit - neliela auguma, kautrīga un mazrunīga.

„Nedaudz varu kaut ko pastāstīt. Ar ko lai sāk?”

Pirms apmēram piecpadsmit gadiem Gunta satikās ar kādu vīrieti. Viss esot bijis labi, līdz viņš sāka lietot narkotikas. Partneris esot bijis vardarbīgs, bet neko vairāk Gunta nepaskaidro.

„Negribas taču dzīvot ar cilvēku, kurš ir kaut kādā ietekmē un nesaprot realitāti.”

Viņa mēģināja aiziet no dzīvesbiedra.

„Es braucu prom un slēpos pie mammas, pie radiem, bet tas nelīdzēja.”

Viņu atrada. Gunta noliedz, ka draugs būtu pierunājis atgriezties, drīzāk - piespiedis.

„Tu neko nevari izdarīt, kamēr tu atrodies tajā pašā vietā, vai pilsētā, vai kaut kur kopējā teritorijā. Kur tu liksies? Nekur! Un, ja vīrietis tev iesita pirmo reizi, tad viņš darīs to visu laiku.”

Guntai tomēr izdevās no nevēlamajām attiecībām izrauties.

„Man nekas nedraudēja tajā brīdī, kad es aizgāju. Priekš kam man lūgt palīdzību, ja man nekas nedraud?”

Viņa nolēma braukt uz ārzemēm, taču līdz tam dzīvoja pie kādas sievietes. Tur viņu bijušais draugs atrada.