Šodien, 3. septembrī, Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu nams skatīs kāda rīdzinieka pieteikumu, kurā viņš apstrīd Nacionālā veselības dienesta un Veselības ministrijas atteikumu viņa dzīvību glābjošo zāļu kompensācijai. Šis vīrietis sirgst ar ļaundabīgu aknu audzēju. Ko šāds lēmums nozīmē pacientam, kāpēc viņš nolēma par savu taisnību cīnīties tiesā un kāpēc valsts iestādes atteica zāles apmaksāt?

„Redziet, viens, divas, trīs, četras. Šeit jau ir novākti visi pamati. Sešas siltumnīcas. Pievērsiet uzmanību, kā viņas ir būvētas. Visi celiņi betonēti.”

Māris Kiukucāns ir spēcīgs cilvēks, un viņa siltumnīca dārzā Rīgā – liela, gaiša, paša izbūvēta, tās stiklos laužas zaļa dzīvība – tomātu un paprikas lapas, pa zemi ložņā gurķi un arbūzi.

„Desmit tomāti, un gurķi, ģimenei…”

Tādas siltumnīcas bija sešas, taču nu palikusi šī un skaists dāliju lauks. 

„Jā, nu, tas ir vienīgais, kas man ir palicis. Mēs arī nopelnam kaut kādu naudu. Galvenokārt sieva, jo es tam vairs vispār nepieskaros. Jo man ir aizliegts – es nevaru ne cilāt vairs neko. Tāpēc, ka man ir vēzis – es esmu saslimis ar aknu vēzi. Trešā stadija. Un es esmu atstāts bez zālēm. Valsts man nemaz nepalīdz.”

Nauda šajā stāstā vēl ieskanēsies. Taču Māris, kuram ir 71 gads, ar vatteikumu nav mierā, un trešdien paredzēta tiesas sēde. Nacionālais veselības dienests atteica viņam konsīlija nozīmēto zāļu terapiju, Veselības ministrijas savas iestādes lēmumu apstiprināja un arī atteica kompensāciju. Viņš to apstrīdējis tiesā.