Pie skatītājiem nonāks Dzintras Gekas filma "Haralds Sīmanis. Dziesminieks un jumiķis"

Režisore Dzintra Geka veltījusi atmosfērisku un neparastu dokumentālo filmu dziesminiekam Haraldam Sīmanim, kura suģestējošā balss un dziesmas kļuvušas par daļu no mūsu kultūras mantojuma.

Vēja šalkas, ērģeļu skaņas un vārdi, kas paliek tautas atmiņā. Ekrānā – Cēsu baznīcas tornis, augstu virs pilsētas jumtiem sēž Haralds Sīmanis. Viņa balss piepilda telpu ar dziesmas “Mans ezers”skaņām – stāstu par mīlestību, brīvību un laiku, kas skrien nepielūdzami. Dokumentālā filma “Haralds Sīmanis. Dziesminieks un jumiķis” ved skatītāju gan pa mūziķa pēdējo dzīves gadu ceļu, gan atmiņām, kas saglabātas unikālos arhīva kadros no 1980. un 1990. gadiem.

Režisore Dzintra Geka atklāj, ka sākotnējā iecere veidot šo filmu bijis stāstīt par savu paaudzi – piecdesmitajos gados dzimušajiem, pēckara bērniem, kuri veidojuši Latvijas kultūras seju:

"Galvenais impulss ir pastāstīt par savu laiku, par saviem laikabiedriem… Haralds ir viena no šīm portretfilmām. Bet viņš ir manas paaudzes, mans jaunības elks mūzikā…

Viņš ļoti atšķīrās ar savu balsi un varbūt arī ar to, ka viņš daļēji ir čigānu un romu tautības cilvēks. Viņā savienojas daudzas netradicionālas lietas."

Filmā redzam gan Haraldu koncertos, gan klusos brīžos, kad viņš raksta dziesmas, nevis skaitot tās, bet atdodot cilvēkiem kā vēstījumus no sirds.

Dzintra Geka atzīst, ka filmas veidošana bijusi kā darbs ar dzīvu organismu – idejas mainījušās, kadri nākuši un gājuši, līdz izveidojies vienots emocionālais stāsts."

"Katra filma ir kā bērns. Ir lietas, ko neizdodas uzfilmēt, vai nāk kaut kas pilnīgi cits klāt… dažreiz izmet kadrus, pēc dienas vai divām atkal ieliec atpakaļ. Tas ir process, kas beigās veido gala rezultātu."

Filma ir ne tikai mūziķa portrets, bet arī atgādinājums par dzīves vērtībām – mīlestību, draudzību un spēju radīt līdz pat pēdējam elpas vilcienam.

Ierakstu veidojusi Valērija Djubjanova.