Pilnasinīgi izdzīvot katru dzīves mirkli. Ukraiņu mūziķes Darja Leleko kara gadu atziņas

Neko neatlikt uz nākotni, bet pilnasinīgi izdzīvot katru dzīves mirkli – to pēdējie četri gadi ir iemācījuši Latvijā jau pazīstamajai ukraiņu mūziķei, bandūras virtuozei Darjai Leleko.

Viņa arvien ļoti vēlas atgriezties mājās, bet kara dēļ tas joprojām nav iespējams. Pirms pusotra gada karš viņai atņēma vīru, kurš jau kopš kara pirmās dienas cīnījās par Ukrainu. Šis zaudējums sāp neciešami, bet – kā saka Darja – bērnu dēļ viņai jābūt stiprai un viņa nedrīkst salūzt. Darja ir laimīga, ka, arī Latvijā dzīvojot, var darboties savā mūziķes profesijā, un, kā allaž, viņai darba netrūkst un ir jaunu ideju pilna galva.

”Aijā, Ancīt, aijā” ir viena no dziesmām, ko Darja Leleko iekļāvusi programmā, kas apkopo ukraiņu un latviešu šūpuļdziesmas. Programma tapa ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu, tagad Darjai ir iecere to iemūžināt grāmatā, ko papildinās ukraiņu mākslinieces Marijas Zeņkovas mākslas darbi par šūpuļdziesmu tēmu, kurā būs notis un kvadrtākodi, kas aizvedīs uz dziesmu ierakstiem.

Šī ir trešā reize, kad ar Darju tiekos radio studijā. Pirmā reize bija pirmajā kara gadā, neilgi pēc Darjas ierašanās Latvijā, tad arī pēc diviem Latvijā nodzīvotiem gadiem un tagad – pēc četriem, kad Darja jau zaudējusi savu mīļoto vīru Vitāliju, teātra režisoru, kurš, karam sākoties, uzreiz brīvprātīgi pieteicās Ukrainas armijā.

Tagad Darja pati ir ģimenes balsts, viņai aug divas meitas – Marijai ir 13, bet Uļjanai – septiņi gadi.

Arī Darjas vecāki šobrīd pārcēlušies uz Latviju, jo kara posts arī viņiem kļuva pārāk smagi izturams un Darjai ļoti vajadzēja tuvinieku atbalstu pēc vīra zaudējuma. Tagad viņi palīdz audzināt meitas. Marija un Uļjana iet latviešu skolā, brīvi runā latviski un konsultē arī mammu latviešu valodas un latviešu mūzikas jautājumos, jo jaunākā meita mācās arī vijoļspēli Jāzepa Mediņa mūzikas skolā.

Darja pati savukārt pirms gada izveidojusi vokālo un bandūrspēles studiju ”Leleka Folk”, kas darbojas Ukrainas mājā Latvijā. Sekmīgu darbību nodrošina tas, ka studijas rīcībā ir jau četri uz Latviju atceļojuši instrumenti un būšot vēl, stāsta Darja.

Darja gan nevienu brīdi nav pieļāvusi domu, ka varētu neatgriezties Ukrainā. Apmēram pusgadā reizi viņu pārņem tik lielas ilgas, ka viņa jau gandrīz pako somas, lai atgrieztos, tomēr bīstamā situācija dzimtenē – īpaši bērnu dēļ – viņu attur.

Pēc visa četros gados pārdzīvotā viena no galvenajām Darjas atziņām ir, ka nekad nevajag dzīvot kaut kādu pagaidu dzīvi, ar domu, ka tikai tad, kad karš beigsies un es atgriezīšos mājās – es sākšu pa īstam dzīvot – nē, ir jāiemācās pilnasinīgi izdzīvot ikvienu savas dzīves dienu.

Latvijai un latviešiem Darja velta milzu paldies par atbalstu visdažādākajās nozīmēs. Mīļākā vieta Latvijā viņai ir Sigulda, uz kurieni viņa brīvdienās bieži vien dodas ar savām meitām.