Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs pirmo reizi izrāda mirušo piemiņas medaļas

Medaļa ir mazs piemineklis mūžībai – tādu raksturojumu medaļai reiz devis mūsu tēlniecības klasiķis Teodors Zaļkalns. Viņa vārdus ļoti precīzi var attiecināt uz medaļām, kas aplūkojamas izstādē "Memento mortuorum", kas no 28. marta skatāma Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.

Muzejs pirmo reizi tik plaši izrāda savas kolekcijas unikālu vienību – mirušo piemiņas medaļas. Tās tapušas Eiropas kultūrtelpā no 17. gadsimta līdz 20. gadsimta sākumam, un ir uzmanības vērtas gan kā spilgtas sava laika liecinieces, gan kā meistarīgi mākslas darbi.

Ja medaļas eksponētas kopā ar citiem priekšmetiem, tad bieži vien tās paliek bez ievērības, bet šajā izstādē tās ir īpašā godā celtas, absolūti galvenās varones. Tās arī izvietotas nevis guļvitrīnās kā parasti, bet uz pakāpienveidīgiem postamentiem, lai izceltos to smalkās detaļas un katras īpašais vēstījums, stāsta izstādes dizaina autore Antra Augustinoviča.

Visi šie izsmalcinātie darbi pārstāv muzeja kolekcijas unikālu grupu – mirušo piemiņas medaļas, ko vienkopus muzejs izrāda pirmo reizi. Piemiņas medaļu tradīcija Eiropā pastāvēja no 17.gadsimta līdz 20.gadsimta sākumam, un tā attiecās tikai uz elites cilvēkiem, jo medaļu izgatavošana bija ļoti dārga.

Izstādē eksponētas Eiropas monarhu, aristokrātu, politiķu, kultūras darbinieku un citu īpašu personību nāves piemiņai veltītās medaļas. Tradīcija izauga no bēru monētām, ko vācu kultūrtelpā sāka lietot jau 12.gadsimtā, stāsta izstādes autore Justīne Fišere.

Tradīciju turpinot, arī nāves piemiņas medaļās aversā visbiežāk bija attēlota mirusī persona, bet reversā – teksts, dati un dažādi simboli, kas raksturo personu. Piemēram, izstādē redzams, ka Rīgas numismāta, arheologa un kolekcionāra Antona Buhholca piemiņas medaļas reversā ir bruņinieks un Rīgas panorāma, kas simbolizē viņa ieguldījumu Rīgas vēstures izpētē.

Atsevišķa medaļu grupa ir tā sauktās eksekūcijas medaļas. To vidū ir meistara Pjēra Orī veidota medaļa Nīderlandes politiķu brāļu Johana un Kornela de Vitu nāves piemiņai. 1672.gadā savas opozicionārās darbības dēļ viņi tika nežēlīgi noslepkavoti un tas ietverts arī monētas vēstījumā.

Interesants aspekts, ka medaļas atspoguļo, kā laika gaitā mainījās uzskati par nāvi. 17.gs. medaļās vairāk dominē dzīves īslaicīguma un nāves neizbēgamības simboli. 18.gs. un 19.gs. 1.pusē – dvēseles nemirstības un ticības uz mūžīgo dzīvi motīvi, un nāve dažkārt tiek romantizēta.

Bet 19.gs. otraā pusē un 20.gss sākumā aizsākas distancēšanās no nāves, tā izraisa bailes, tādēļ medaļās nereti attēlots tikai personas portrets.

Vitrīnās apskatāmajām medaļām izveidoti arī digitāli attēli, ko varēs palielināt un daudz detalizētāk izpētīt skārienjūtīgos ekrānos. Vairākām medaļām izveidotas arī animācijas, tādēļ varēs redzēt, kā medaļās iekaltie cilvēku portreti uz brīdi atdzīvosies, viņu vidū Rīgas Lielās ģildes eltermanis Vilhems Grote un Rīgas numismāts un kolekcionārs Antons Buhholcs.