Sandra Stepiņa no Sakas aktīvi iestājas pre vēja parka būvniecību dzimtajā pusē

Sandru Stepiņu Pāvilostā un Sakas pagastā pazīst daudzi. Viņa ir viena no redzamākajām un aktīvākajām vēja parka būvniecības pretošanās kustības līderēm. Nepagurstoši divu gadu garumā, no darba Liepājas slimnīcā brīvajā laikā, viņa kopā domubiedriem strādājusi vides aizsardzībā un darbs ir nesis augļus - rosinātā iniciatīva portālā "manabalss.lv" tikko ir virzīta tālāk skatīšanai Saeimas atbildīgajā komisijā. Sabiedriskajā apspriešanā noraidītais vēja parka vides novērtējuma projekts Pāvilostā ir iestrēdzis valdībā. Pašlaik iedzīvotāji seko līdzi Dienvidkurzemes novada teritorijas plānošanas sabiedriskajai apspriedei.

Saruna par to, kas motīvē Sandru šim darbam.

"Ir mežs, ir dzirdamas dabīgas skaņas - vējš, jūras šalkoņa Tas ir tas, kas raksturīgs šai vietai."

Tā Sandra Stepiņa apraksta savu dzimto pusi. Mūsu saruna notiek piejūras priežu mežā, netālu no jūras.

"Es esmu uzaugusi šeit, Sakas pagastā. Visu bērnību esmu pavadījusi tiešām laukos, lauku darbos, lauku vidē, dabā, starp visu dzīvo. Esmu rūpējusies par vidi vienmēr, tātag dodamies uz pludmali, maisiņš vienmēr līdz, Piedomāt, kā dabai draudzīgi apsaimniekot, to, ko mēs radām. Vai kā rūpēties par mežu sev apkārt. Mēs audzējam paši sev dārzeņus, tas ir manā asinsritē es gribētu teikt dzīvot saskaņā ar dabu."

Arī skolas pasākumi - talkas, pārgājieni veicināja mīlestību un piesaisti videi, kur Sandra uzauga. Pēc skolas pabeigšas Sandra aizbrauca mācīties uz Rīgu. Tomēr pēc septiņiem gadiem atgriezās tēva mājās, jo saites ar Saku bija ļoti ciešas. 

"Mēs pat nevaram iedomāties, cik slikti būs, kad izbūvēs plašā mērogā vēja parkus, tā ietekme nav paredzama."

Pirms diviem gadiem Sandra uzzināja par K2 Ventum vēja parka projektu. Plāns ir to celt Kurzemes piekrastē, kilometru no Sandras dzīvesvietas.

"Un tajā brīdī, kad sapratu, ka apdraudēta liela teritorija, ļoti tuvu man dzimtajai pusei, tad tur kaut kas piešķīlās, tāda degsme, sajūta, ka es nevaru neiesaistīties. Tā ir sajūta, kas liek katru rītu piecelties un atgriezties pie šīs tēmas. Un sekot, kas ir jauns, un domāt, ko mēs varam vēl ieteikmēt šajā procesā. Jo es domāju, ja mēs tā mierīgi sēdētu un cerētu, ka gan jau būs labi, pirmie masti jau slietos, jo tas viņu plāns jau ir ātrs, nu gads, divi un sāksim būvniecību. Tomēr mēs esam ar savu attieksmi un savām bažām un nostāju esam kavējuši šo procesu un ļoti mērķtiecīgi turpinām to darīt."