Nedēļas nogalē ceļu pie skatītājiem sāks Lienes Laviņas dokumentālā filma "Mūsu mājas stāsts". Filma dokumentē Valmieras teātra ēkas rekonstrukciju un gaisotni teātra kolektīvā, kas trīs gadus pacietīgi un radoši veiksmīgi strādāja remonta apstākļos.

Jau vēstīts, ka – lai arī tika solīts, ka rekonstrukcija ilgs nedaudz vairāk kā gadu, tā ievilkās uz trim gadiem. Bet kolektīvs, par spīti putekļiem, aukstumam un citiem sarežģījumiem, savu darbību nepārtrauca.

Režisore Liene Laviņa pati ir tā sauktais teātra bērns, izaugusi teātrī, viņas vecāki ir Valmieras teātra aktieri Inese Ramute un Juris Laviņš. No bērnības viņa atminas iepriekšējās lielās pārmaiņas 1987. gadā, kad nojauca veco teātra ēku, sauktu par zaļo būdiņu, tapušu vēl 19. gadsimtā. Diemžēl, saglabājies ļoti maz uzfilmētu materiālu, kāda tā izskatījās un kā tās vietā tapa jaunā ēka, tādēļ režisorei svarīgi šķita šoreiz pārmaiņu posmu nepalaist garām.

Kad Liene Laviņa uzsāka darbu, viņai nebija ne jausmas, ka pati dzīves realitāte viņai piedāvās scenāriju, kas veidots pēc visiem dramaturģijas likumiem ar konfliktu centrā.

Proti, solītā viena gada vietā rekonstrukcija ieilga trīs gadu garumā, kas bija smagi un sarežģīti teātra kolektīvam, bet ieguvums filmas stāsta dziļumam un intrigai:

"Tā kā man kino skolā teica – filmā jābūt konfliktam! Un konflikts tiešām bija saistībā ar šo visu situāciju – ar būvdarbu firmu tika lauzts līgums, tad atkal citi būvnieki nāca. Tāpat bija iekšējais konflikts, kad aktieri gandrīz juka prātā un paralēli tam visam vēl taisīja izrādes. Režisoram vienmēr ir pateicīgi, ja kaut kas nenotiek tā, kā ir plānots, jo tad uzreiz var uztaisīt interesantāku filmu. Sekot, kā tie varoņi tiks galā, kā viņi mainīsies. Kā mēs filmā redzam – jaunajiem aktieriem filmas sākumā, kad viņi ir tikko atnākuši uz teātri, sejas ir pilnīgi savādākas nekā beigās. Viņi ir paši apbružājušies pēc šī remonta gājuma. Tas ir viņu sejās rakstīts, vizuāli redzams".

Filmā iekļauti arī vairāki simboliski vēsturiskie kadri. Aizkustinošākais no tiem ir no 1987.gada, kad teātra kolektīvs pirms vecās ēkas nojaukšanas visi kopā nomazgā teātra skatuves grīdu, stāsta Liene Laviņa:

"Pirms to jauca nost, viss teātra kolektīvs mazgāja grīdu. Pēc analoģijas, ka, atvadoties no miruša cilvēka, viņa tuvākie cilvēki arī viņu nomazgā. Toreiz kolektīvs izdarīja šādu cieņpilnu žestu pret savu skatuvi."

Scenārijs Lienei Laviņai tapa kopsadarbībā ar Staņislavu Tokalovu, kurš uzskata, ka filma visvairāk ir par Valmieras teātra īpašo garu, ar ko tas atšķiras no citiem teātriem.

Filmu ‘’Mūsu mājas stāsts’’ pirmo reizi plašākai publikai izrādīs šo sestdien un svētdien vairākos seansos Valmieras teātrī.